Etniskie ungāri savu valodu un paši sevi sauc par maģāriem un apgalvo, ka viņu senči ir ieceļotāji no Āzijas, kas pirms 2000 gadu apmetās Donavas krastos. Ne viņi, ne viņu valoda nepieder slāvu saimei. Maģāri ir 97 procenti no 10 miljoniem valsts iedzīvotāju, atlikušos 3 procentus veido vācieši, slovāki, horvāti, serbi, rumāņi un diezgan prāva čigānu kopiena. Trīs miljoni ungāru kā mazākumtautības dzīvo Rumānijā, Slovākijā, Ukrainā un bijušas Dienvidslāvijas teritorijā. Līdzenumu valsts, kurai nav jūras robežu, pamatā ir agrāra zeme. Lai gan galvaspilsētā Budapeštā mīt 2 miljoni cilvēku, otrā lielākajā pilsētā Debrecenā iedzīvotāju ir desmit reižu mazāk.
Ungāru mundrais pesimisms tiek skaidrots ar viņu traģisko vēsturi. Deviņpadsmitajā gadsimtā viņi sīvi cīnījās, lai atbrīvotos no Hābsburgu impērijas valgiem. 1867, gadā tika gūta daļēja uzvara, jo izveidojās dubulta monarhija - Austroungārijas impērija, kurā Austrijas imperators vienlaikus bija arī Ungārijas karalis. Austrija kontrolēja Ungārijas ārpolitiku, pieļaujot diezgan lielu autonomiju iekšpolitikas lietās.
Divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgades pēc Pirmā pasaules kara Hābsburgu impērija tika sadalīta un Ungārija kļuva par patstāvīgu valsti, bet ievērojama daļa ungāru palika slāvu kaimiņvalstīs un nonāca mazākumtautību statusā. Bijusī Augšungārija (pašreizējā Slovākija) tika iekļauta Čehoslovākijas teritorijā; Transilvānija tika pievienotā Rumānijai; bet Horvātija un Vojevodina (pašlaik - apgabals Bosnijā) kļuva par Dienvidslāvijas sastāvdaļām. Pēc īsa flirta ar komunisma idejām, kura laikā valsts tika dēvēta par Ungārijas Padomju Republiku, izveidojās labēji noskaņots nacionālistu režīms, kurš pasludināja par mērķi atgūt zaudētās teritorijas un iedzīvotājus un pārvaldīja Ungāriju līdz brīdim, kamēr tā pēc Otrā pasaules kara nonāca padomju ietekmes sfērā.…
