Radošums (kreativitāte)

No antīkā laikmeta līdz viduslaikiem tika uzskatīts, ka radošumu cilvēkam dāvā Dievs. Savukārt vētras un dziņu laikmetā radās jēdziens „ģēnijs”, kuram par pamatu tika ņemti antīkie uzskati par ģenialitāti.
Ap 1890. gadu sers Franciss Galtons (sir Francis Galton) pirmo reizi centās definēt jēdzienu „radošās dotības”.
Inteliģences un radošuma izpēte sākumā bija grūti savienojama, jo radošumu nebija tik viegli kā inteliģences koeficientu (IQ) izmērīt. Taču vēlāk atklājās, ka kreativitāte vispār nav saistāma ar inteliģences koeficientu. To pierāda daudzie cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, kuri spēj mākslinieciski radoši izpausties (viņi glezno, spēlē teātri, muzicē), pretēji daudziem cilvēkiem ar augstu inteliģences pakāpi, kuru radošā darbība ir mērāma mazu bērnu līmenī. Abas inteliģences – radošā un intelektuālā – var attīstīties pretēji, taču parasti tās viena otru papildina. Tikai 1907. gadā Angelss (Angell) izstrādāja pirmos psiholoģiskos pamatus inteliģences mērīšanai, kuras vēlāk papildināja biheiviorijas teorijas piekritēji. 1921. gadā Luiss Tērmans (Louis Terman) vadīja savus pirmos pētījumus par indivīda intelektuālo ražīgumu. Roberts S. Vudvorts (Robert S. Woodworth), kurš 1929. gadā atklāja SOR – Paradigmu (S – stimuls (Stimulus), O – procesi organismā (Vorgaenge im Organismus), R – organisma reakcija (Reaktion des Organismus)), pierādīja, ka katrs organisms un tā režīms ir nozīmīgas faktors kreativitātes attīstībā. …