Šodien skolotāja ir ieplānojusi novadīt sižeta lomu rotaļu „Lelles vannošana”. Tika iesaistīts viens bērns, kuru izvēlējās skolotāja (viņa to izskaidroja ar to, ka jāiesaista rotaļās arī pasīvākie bērni). Savus vērojumus autore apkopoja tabulā (skatīt 4. pielikumu). Tika pievērsta uzmanība sociālajām prasmēm, to pielietojumam. Autore pievērsa uzmanību skolotājas un bērnu mijiedarbībai, kā arī bērnu savstarpējai saskarsmei.
Pēc rotaļnodarbības bērni dodas pastaigā. Ģērbšanās ir viens nozīmīgs un samērā grūts rituāls. Cik labi, ka kāds gudrinieks izdomāja apaviem klipšus, jo tie atbrīvo bērnus no sarežģītā šņorēšanas darbu. Kaut arī ar to kaut kas ir zaudēts – nav papildus treniņa pirkstu sīkajai muskulatūrai. Ar rāvējslēdzējiem iet vieglāk, nekā ar pogu pogāšanu. Vēl kāda neaizsieta cepurīte un tad var doties pastaigā.
Pastaiga notiek iestādes teritorijā, vairāk grupas laukumiņā. Katrs izvēlas nodarbi sev pa prātam: smilšu kūku cepšana un dažādas citas spēles smilšu kastē, kāpelēšana, skraidīšana. Bērniem patīk vērot vilcienu kustību un māt tiem ar rociņām. Skolotāja risina sarunas ar bērniem, uzmanīgi ieklausās un kaut ko skaidro. Arī autore tiek iesaistīta šajās sarunās. Bērni runā par dažādām sev aktuālām tēmām, kuras aizņem viņu prātus uz doto brīdi.
Pēc pastaigas ir pusdienas. Vērojot bērnus pusdienu laikā, var redzēt, cik katram labas iemaņas pie galda. Pieci bērni vēl neprot pareizi turēt karoti – satver to no augšas.
Guļamtelpa ir gaiša, tajā izvietotas ... gultas. Bērni aizmieg labi – 10, 15 minūšu laikā, bet no miega mostas apmēram pirms 15.00. Pēc diendusas bērni dodas uz sanitārajām telpām, lai sagatavotos nākamajam dienas cēlienam – launagam, pēcpusdienas rotaļām un pastaigām, tā, kā tas ir paredzēts dienas režīmā atbilstošai vecumgrupai (skatīt 5. pielikumu).
Tā darba diena ir pagājusi nemanot. Pēc viena bērna vecāki atnāca jau 16.30, bet pārējie devās pēcpusdienas pastaigā. Arī viņi viens pēc otra drīz vien devās prom. Pēdējo paņēma 18.50.
Skolotāja sakārto spēļu laukumu, grupas telpās noliek vietā rotaļlietas, kuras bērni atstājuši uz grīdas un krēsliņiem. Ir pavisam klusi un mierīgi. Darba autorei ir sajūta, ka viņa ir atgriezusies pagātnē pirms kādiem ... gadiem, kad viņa strādāja bērnudārzā par audzinātāju. Gribās salīdzināt, kas tad ir mainījies pa šiem gadiem? Pati iestādes būtība nav mainījusies, bet ir mainījusies pieeja bērnu izglītošanā. Bērni jūtas brīvāk, vairāk rotaļājas. Arī darba plānojums ir elastīgāks. Ja tajos tālajos 80. gados bija jāpieturas pie stingrā plāna no augšas, tad tagad pati pirmsskolas izglītības iestāde izstrādā savu programmu. Skolotāji var strādāt radošāk, ļaujot bērniem brīvi improvizēt, apvienojot mācības ar rotaļu.
Darba autore novēl “N” pirmsskolas izglītības iestādes darbiniekiem visjaukāko pateicību - bērna lūgumu: „Māmiņ, gribu iet uz bērnudārzu!”.
…
