Tādā veidā viņa ir cēlonis dzīvei, jo dzīva dvēsele (garīgais ķermenis) atstāj cilvēka ķermeni, pēdējais kļūst par nedzīvotspējīgu, un patstāvīgās entropija augšanas likuma dēļ sabrūk. Krišana Bhagavad-gītā (2.18-20) runā: „ Dživatma ir neiznīcināma, neizmērāma un mūžīga; tikai ķermenis, kurā viņa iemiesojas, tiek pakļauts nāvei... Dživatmai nepastāv ne dzimšana, ne nāve; viņa neradās, nerodas un neradīsies. Viņa- nedzimstīga, mūžīga, pirmatnēja; viņa neiznīcinās, kad ķermenis mirst.’’ Lietojot mūsdienu saprašanu, tad var teikt, ka dživatma atrodas ārpus telpiski laicīgās dimensijas. Tieši tāpēc viņa skaitās garīga, nevis materiāla.
Nesaistīšanās ar pasaulīgo darbību nenozīmē darbības pārtraukšanu kā tādu, bet gluži pretēji, pienākas neatlaidīgi strādāt, taču nevajadzētu pieķerties pie sava darba augļiem un vēlēties atlīdzību, savādāk darbs atlīdzības dēļ ir verdzība. Garīgajai attīstībai nepieciešama apzināta darbība.
Mierīga patīkamā un nepatīkamā pieņemšana rodas, kā iznākums apgarotai apziņai.
Pastāvīga paļaušanās uz augstāko ir dabiski nepieciešama jebkurai radībai, jo tā ir neatņemamā daļiņa no Visvarenā. Kalpojot viņam jebkura būtne nes labumu kopējam veselumam, līdz ar to arī pašam sev. Cilvēkam nav citu veidu, lai iegūtu personīgo labumu.
Vientulība ir labvēlīga garīgai dzīvei. Vientulība dot iespēju izvairīties no kontakta ar nepareiziem cilvēkiem un saglabāt apdzīvoto vidi dabiskajā tīrībā.
Atteikšanās no pūļa ietekmes ir nepieciešams nosacījums individualitātes saglabāšanai un attīstībai, esot personības pamats, bez kā nav iespējama garīgā pilnveidošanās.
Patiesības meklējumi noved cilvēku pie iekšējās pilnības, ietverot sevī apzināto kalpošanu Visvarenajam.
…
