Pilsoniskā izglītība

Pieaugušie redzot valdošās elites, bezspēcību un nespēju pildīt savus tiešos pienākumus pret valsti un tās tautu, to atbalstot un tendējot uz izaugsmi. Pirmie pārdomā, vai tiešām, tāda vide ir droša viņu bērniem un tad sākas alternatīvu meklēšana un tās protams atrodas, tās ir valstis kurās sociālā vide ir daudz drošāka un stabilāka. Sekojoši, atkal labais nodoms par pilsoniskās domas attīstīšanu neizdos. Taču var būt arī cits variants. Skolotājs, kurš pats ir noguris no valsts vīru attieksmes pret viņu kā skolotāju labākajā gadījumā „aizmirst” pilsonisko izglītību, taču sliktākajā gadījumā veic „melno piāru”, ko situācija mājās tikai saasina. Varētu jau jautāt, kāpēc mēs paši neko necenšamies uzlabot vai paveikt? Cenšamies, taču diemžēl bez valsts atbalsta un seguma nav iespējams fundamentāli neko mainīt un paveikt.
No augstāk minētā izriet secinājumi: Pilsoniskā izglītība Latvijā pastāv, tā tiek praktizēta, taču diemžēl no tā ir visumā rezervēts labums, jo tam visam nav „fona” un kaut kāda reāla pamata. Kā vēsta senas, Kaukāza tautas, teiciens: „Var kliegt vārdu, kumiss, cik vēlies ilgi, taču no tā paēdušāks nekļūsi ”. Līdzīgi Latvijā skolotājs var neierobežotā daudzumā savā priekšmetā integrēt pilsonisko izglītību, taču ja skolēns, skolotāja vārdiem neredz pierādījumu, vidē kurā viņš dzīvo, tam diemžēl nav nozīmes.
…