Globalizācijas process, starptautiska konkurence, ierobežotais finansējums, cilvēkresursu trūkums liek pārdomāt, cik lietderīgi izmantojam pieejamos resursus valsts un sabiedrības attīstībai. Daži piemēri: valstī trūkst indžinieru, nav, kas strādā skolās. Kas liek domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar resursu izmantošanu augstākajā izglītībā. Konkurence nav augsta budžeta finansētajās studijās augstskolā. Studiju process ir tāds, kas lielākajai daļai studentu ir pa spēkam. Bet neviens taču nav teicis, ka, pabeidzot augstskolu, ir jāstrādā profesijā, kas par valsts budžeta līdzekļiem ir apgūta. Laiks pārdomāt par tādiem finansēšanas principiem augstākajā izglītībā, kas vērsti uz rezultātu, uz sabiedrības interešu īstenošanu.
Iespējams, ka ņemot vērā darba tirgus prognozi, nepieciešams laikus paziņot, kurām specialitātēm atbilstošajās profesijās strādājošiem un kādā kārtībā kredīts tiks dzēsts. Tālākais būs paša absolventa izvēle-strādāt specialitātē, kur izglītība iegūta, vai dzēst kredītu pašam. Tātad resursu pareiza izvēle un risināšanas virziens sekmēs izglītības ilgstpējības nepieciešamību.
Izlītības ilgstpējīgas attīstības galvenais virzošais spēks ir zināšanas par cilvēka un dabas vienotību, dzīves pieredze un cilvēku savstarpējas draudzīgas attiecības.
Prognozēts, ka līdz 2050. gadam Zemes iedzīvotāju skaits sasniegs 9 miljardus, vairākums cilvēku dzīvos pilsētās. Taču tad palielināsies pieprasījums pēc pārtikas, dzeramā ūdens, celtniecības materiāliem, kurināmā būs tik liels, ka planētas dabas resursi būs uz izsīkšanas robežas. Ja cilvēce neatradīs risinājumu vides, sociālās, ekonomiskās attīstības ilgtspējībai, gadsimta vidū mūs visā pasaulē piemeklēs problēmas, kādas tagad ir atsevišķos reģionos neražas vai kara laikā t.i. būs globāls bads,trūks dzeramā ūdens, piemelēs dabas stihijas. Izglītības attīstības ilgtspējīgums nepieciešams globālo problēmu risināšanai jau šodien.
…
