NOBEIGUMS
Identitātes meklēšana, atrašana un nostabilizēšana ir saistīta ar fizisko, sociālo, psiholoģisko, emocionālo un garīgu sfēru. Būtiski ir ir sevi meklēt visur, jo nepietiks ar stabilu darba identitāti, lai cilvēks justos apmierināts ar sevi arī citās dzīves jomās. Un tā pat arī otrādāk- ar iekšējo identitāti vien indivīds nespēs integrēties sabiedrībā un pildīt sociālās funkcijas.
Lasot un anlalizējot visus avotus, nemitīgi vilku paralēles ar sevi un patiešām varu apgalvot, ka lielākoties, teorijas par identitāti ir ļoti tuvas patiesībai, un katrs var atrast posmu vai līmeni, kurā ir šobrīd.
Kamēr mēs visi esam bērni, par mums rūpējas vecāki, pārsvarā netiek pieprasīts nekas daudz, tikai labi uzvesties, neniķoties, utt. Bet, nonākot līdz pubertātes un jaunības posmam, gan vecāki, gan sabiedrība, gan pats indivīds arvien vairāk sāk izvirzīt sev noteikumus, prasības un jautājumus. Manuprāt, sabiedrībai un īpaši vecākiem vajadzētu būt atbalstošiem un iecietīgiem, jo mēs katrs augstu kāpjam un zemu krītam vairākkārt. Ir neloģiski gaidīt no 14 gadīga pusaudža pilnīgi atbildīgu rīcību. Šādā vecumā uzvedību bieži nosaka vienaudžu spiediens, seksuālā spriedze un jaunības maksimālisms. Jebkurš no mums varētu apstiprināt, ka mūsu pārliecība un pašsajūta, piemēram 14, 18 un 22 gados ir ļot atšķirīga. Tas apsiprina to, ka identitātes veidošanās ir laikietilpīgs process un, manuprāt, tā robežas nav iespējams noteikt. Cilvēki ir ārkārtīgi dažādi, mēs katrs citādāk uztveram sevi, savu vietu sabiedrībā un pasaulē, savus pienākumus un apkārtējo sistēmu. Un līdz ar to mēs katrs arī atšķirīgi integrējamies savā vidē.
Ir jāpatur arī prāta faksts, ka ne vienmēr (manuprāt, pat pārsvarā) ārēji nav redzama mūsu patiesā pašsajūta. Iespējams, ka pārliecināts un stingrs uzņēmuma vadītājs patiesībā jūtas apdraudēts savā ģimenes dzīvē; vai mīļa un sirsnīga bērnudārza audzinātāja mājās pārvēršas fūrijā. Savu patieso identitāti ar visām tās šķautnēm, dziļumiem un kalniem mēs zinām tikai un vienīgi paši.
…
