Sociālās normas un to veidi. Sociālo normu nozīme deviāciju veidošanās procesā un novēršanā

Vārds “norma” nozīmē vispārēju noteikumu, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā.
Jebkuras tiesību sistēmas centrālo kodolu veido vesela virkne sociālo normu. Tās nerodas pašas no sevis, tās veido cilvēki. Sociālās normas ir cilvēku gribas un rīcības rezultāts. Sociālās normas nav pašmērķis, bet gan līdzeklis noteiktu mērķu sasniegšanai. Tāpēc tām ir noteikti uzdevumi jeb funkcijas.
Sociālās normas ir ļoti efektīvs iedarbības līdzeklis uz cilvēka uzvedību, tāpēc tās tiek izmantotas normatīvās regulācijas gaitā. Sociālā norma parasti ietver sevī kaut kādu uzvedības reglamentējošu noteikumu. Visbiežāk šiem noteikumiem ir obligāts raksturs. Šie noteikumi vienādi attiecas un visiem cilvēkiem, kas pieder pie tās sabiedrības, kas ir radījusi šo normu. Šo normu obligāto raksturu cenšas garantēt sabiedrība. Sociālās normas ir dažādas, tāpēc arī ir dažādas garantijas. Tās ir atkarīgas ne tikai no normu rakstura, bet arī no sabiedrības attīstības pakāpes, individuālās attīstības pakāpes utt.
Saskaņā ar “Juridiski terminoloģisko, skaidrojošo vārdnīcu” – sociālā norma ir prasības forma, ko izvirza sabiedrība (vai sociālā kopība), lai reglamentētu personības uzvedību attiecībās ar dažādām kopām un atsevišķiem cilvēkiem, kā arī šo kopu darbību un attiecības, tā ir cilvēku un viņu apvienību iespējamā un pienācīgā robežas rādītāja.…