Mikrovalstis starptautisko publisko tiesību skatījumā

Ievads
Termins „mikrovalsts” parasti tiek lietots, lai apzīmētu suverēnu valsti ar ļoti mazu iedzīvotāju skaitu vai mazu teritoriju, bet parasti abējādi.1 Dažos avotos ir norādīts, ka mikrovalstis ir tās valstis, kuru iedzīvotāju skaits nepārsniedz 1 miljonu.2 Reizēm mazās valstis pašas sevi dēvē par mikrovalstīm. Tomēr tiesību zinātņu pētnieku vidū nepastāv vienots viedoklis par to, kā īsti definēt terminu mikrovalsts.3
20. gadsimta otrajā pusē nostiprinājās vairāku mazu valstiņu starptautiskais juridiskais statuss. Lielākā daļa pastāvošo mikrovalstu tika radītas vai nu dekolonizācijas procesa laikā, vai arī tās ir paliekas no agrīnās modernās Eiropas politikas.
Termins mikrovalsts parasti tiek attiecināts uz četrām Eiropas valstīm – Andoru, Lihtenšteinu, Sanmarīno un Monako. Reizēm arī Vatikāns tiek uzskatīts par mikrovalsti, taču ne visi tiesību zinātņu pētnieki piekrīt šim viedoklim. Luksemburga un Malta, kaut arī ir vismazākās valstis, kuras pievienojušās Eiropas Savienībai, tiek ierindotas citā kategorijā. Luksemburga, kuras teritorija 2500 km2 un iedzīvotāju skaits tuvu pusmiljonam, būtu milzīga valsts starp iepriekšminētajiem piemēriem. Malta, lai arī tā ir sala ar mazāku teritoriju kā Andorai, tiek izslēgta no mikrovalstu kategorijas, pamatojoties uz iedzīvotāju skaitu, kas ir 400,000. Arī Īslande, kuras teritorija ir 100,000 km2 un iedzīvotāju skaits 301,000 noteikti nav mikrovalsts. Tāpat arī Āzijā Singapūra ar 692 km2 lielo teritoriju un 4,6 miljoniem iedzīvotāju4 nav mikrovalsts, bet to var saukt par pilsētvalsti.5
Vairākas Klusā Okeāna un Karību jūras salas, kas kļuva par neatkarīgām valstīm pēdējā dekolonizācijas periodā, tiek uzskatītas par mikrovalstīm. Piemēram tādas valstis kā Tuvalu, Nauru, Palau, Maršalu salas, Dominika, Grenāda.6
…