Makss Vēbers un Jozefs Šumpēters piedāvā samērā ierobežotu demokrātijas izpratni:
1) Demokrātiskās sistēmas pilnīgi dalībnieki ir politisko elitu locekļi; elektorāta politiskās līdzdalības iespējas ir ļoti ierobežotas, tās tiek reducētas uz iespēju izslēgt no aprites neefektīvu valdītāju. Līdz ar to “kompetitīvais elitisms” maz izskatās par demokrātisko ;
2) Pārāk nekritiski balstījās uz ideju par pilsoņu masas “pasivitāti”, apgalvojot, ka ir pārāk maz tādu, kas interesējas par politiku un spēj to saprast. Bet, ja indivīdi nespēj uztvert un novērtēt politisko jautājumu svarīgumu, kāpēc ir jāuzskata, ka viņi ir spējīgi izvēlēties starp atšķirīgiem līderiem? Un, ja viņi periodiski izdara šādu izvēli, tas nozīmē, ka vēlētāji spēj saprast politiskās dienas kārtības jautājumus un atšķirīgas līderu platformas! Bez tam, cilvēki ikdienā diskutē par tādām problēmām, kā veselības aprūpe, izglītība, nodarbinātība, bezdarbs, sociālā nevienlīdzība, kari utt., kuras noteikti iekļaujas politikas laukā – tamdēļ nav iespējams viennozīmīgi norādīt uz cilvēku neienteresētību politikā37 ;
3) Abi autori a apriori akceptē ievēlēto līderu eksistenci un kompetenci, bet prakse parāda, ka ir maz tādu cilvēku, kas būtu no dabas talantīgi un kuri uztvertu visas sociālās problēmas, lai pieņemtu racionālu un vajadzīgu lēmumu38 ;
4) Nekādā veidā viņi neaplūkoja pilsoniskās sabiedrības lomu demokrātiskajā procesā, viņi pazina tikai divus polus – eliti un neorganizēto masu, bet starpā ir tukšums. Autoru pieņēmums, ka birokrātijas attīstība rada arvien pieaugošo varu tiem, kuri ir “augšā”, noved pie tā, ka netiek aplūkots, kā tie, kas atrodas “apakšā”, var palielināt savu ietekmi39 ;
5) Nepastāv tāda koncepta kā “klasiskā demokrātija”, jo pastāv daudzas tās izpratnes. Noraidīt klasisko modeļu ideālus, kā politiskā vienlīdzība un līdzdalība, tikai uz tā pamata, ka šie ideāli nav pilnīgi vērojami mūsdienu sabiedrībā, ir konceptuālā kļūda; tie var pastāvēt, bet pagaidām nav sasniegti40 ;
6) Nedz Vēbers, nedz Šumpēters neaplūkoja savos darbos demokrātijas modeļu daudzveidību un alternatīvas politisko iekārtu formas. Apgalvojums, ka kompetitīvais elitisms ir vienīgi pareiza demokrātijas teorija, nevar būt akceptējams šajā skatījumā41 ;
7) Neskatoties uz to, ka sabiedrībā arvien pieaugošu lomu spēlē interešu grupas, masu mediji un NVO, tas nekalpo par argumentu tam, ka “tautas griba” ir viennozīmīgi konstruēta no “augšas”. Indivīdu politiskās preferences ir arī balstītas viņu vērtībās un vajadzībās, no kurām izriet dažādas attieksmes pret politiku, bet Vēbers un Šumpēters negrib pievērst savu uzmanību šim kompleksa jautājumam42 ;
8) Abi autori apgalvo, ka vēlētāju balsis automātiski leģitimē pastāvošo politisko režīmu, bet viņi neiedziļinās jautājumā, kādēļ vēlētāji balso. Pilsoņi var balsot, tāpēc ka (a) nav izvēles; (b) nav priekšstatu par alternatīvo politisko kārtību; (c) nav tieksmes pēc izmaiņām; (d) nav apmierināti ar tagadējo politiku, bet tā sakrīt ar viņu ilgtermiņa mērķiem; (e) vēlas izvēlēties pareizu, sabiedrības vairākumam vajadzīgu, politiku, balstoties uz iepriekšējo pieredzi un doto informāciju utt.43
…
