Nobeigums.
Apkopojot pielietotos Roberta Dāla un Žana Blondela laba, demokrātiska līdera kritērijus, jāsecina, vispārīgi tie ir piemituši Latvijas Republikas starpkaru perioda prezidentiem. Izņemot Albertu Kviesi, kurš tika pārkāpis ļoti nozīmīgu Roberta Dāla izvirzīto kritēriju – personiskās izvēles kritēriju, vienpersoniski pieņemot lēmumu nepretoties Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanai, bez vispārējās nobalsošanas spriežot par visas tautas viedokli. Tāpat Kviesis pārkāpis Dāla izvirzīto taupības kritēriju, nespējot pieņemt lēmumu laicīgi. Joprojām nav zināms, vai tā bija vienkārši trešā Latvijas prezidenta nespēja kaut ko darīt lietas labā, vai arī negribēšana pretoties, jo ir vairākas versijas par to, kas patiesībā noticis Rīgas pilī 1934. gada 15. - 16. maijā. Taču, neraugoties ne uz ko, fakts ir tāds – Alberts Kviesis bija pārkāpis arī sevis paša doto zvērestu, kas tika dots, stājoties prezidenta amatā, Zvērests sevī ietvēra solījumu ievērot Latvijas Republikas Satversmi un aizstāvēt tajā noteiktās normas.
Ņemot vērā šo apstākli, var spriest, ka Alberts Kviesis nav veicinājis demokrātiju, ne arī palīdzējis tās attīstībā, būdams prezidents; drīzāk pretēji – nav pat pretojies demokrātiskas sistēmas nomaiņai. Tas lielā mērā saskan arī ar darba sākumā izvirzīto hipotēzi – jo Alberts Kviesis minimāli iesaistījās valsts politiskajos procesos – neizvirzīja likumprojektus, nevienu likumu arī nenosūtīja atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Aplūkojot Latvijas Republikas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes darbību gan pirms stāšanās prezidenta amatā, gan arī prezidentūras laikā, jāsaka, ka viņam atbilda praktiski visi laba līdera kritēriji un īpašības, kā arī viņš bija tas prezidents, kurš sev dotās pilnvaras izmantojis visplašāk, līdz ar to arī visaktīvāk darbojies valsts politiskajos procesos, kā arī likumdošanas sfērā. Līdz ar to var secināt, ka no trim Latvijas starpkaru perioda prezidentiem visvairāk demokrātijas labā darījis tieši Jānis Čakste, ko apstiprina arī tas, ka viņa vārds ir minēts Brīvības hallē, Šveicē, starp labākajiem pasaules demokrātiem.
Gustavs Zemgals, līdzīgi Kviesim sevišķi aktīvi neizmantojis lielu daļu sev likumīgi piešķirto pilnvaru, piemēram, nav iesaistījies likumdošanā, taču viņš atbilst teorētiskajiem kritērijiem, nepārkāpjot tos kā Alberts Kviesis. Zemgala devums demokrātijas attīstībā bija diezgan liels, jo tā viņam pašam bija ļoti nozīmīga un tuva. Viņš ticēja demokrātiskai valsts iekārtai un gribēja, lai tāpat domā arī tauta. Tāpēc centās vienmēr kaut vai savās runās un rakstos pieminēt demokrātiju, kā arī tās priekšrocības.
Kopumā var teikt, ka darba hipotēze ir apstiprinājusies. Tiešām ir tā, ka, jo vairāk Valsts prezidents izmanto savas likumā paredzētās pilnvaras, jo vairāk viņš veicina demokrātijas attīstību valstī. Darba uzdevumi ir izpildīti; un darba mērķis – sasniegts. Turpmāk varētu pievērsties arī šī jautājuma izpētei mūsdienu situācijā – izpētīt Valsts prezidentu lomu demokrātijas attīstībā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Jāsecina arī, ka prezidentiem kā valsts līderiem ir liela loma valsts attīstībā arī tādās parlamentārās valstīs kā Latvija, kur viņiem nav sevišķi daudz nozīmīgu pilnvaru un teorētiski pārāk ietekmīga personas viņi nav. Arī ar tām pilnvarām un tiesībām, kas prezidentiem piemīt, var daudz ietekmēt gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā. Trīs Latvijas Republikas starpkaru perioda prezidenti tam ir spilgts un izteiksmīgs piemērs.
…
