Eiropas Savienības integrācija vēsturiskā perspektīvā

Lēmumi nedrīkst būt pieņemti tikai tādēļ, ka tā prasa kāda noteikta teorija.
Palūkojoties uz visām integrācijas teorijām, es uzskatu, ka Eiropas Savienība vistuvāka ir tieši konfederācijas modelim. Konfederācijā valstis iestāja pēc brīvprātības principa. Līdz ar iestāšanos dalībvalstis piekrīt ierobežot daļu no savām brīvībām, lai veidotu kopējas vērtības. Lai arī ES pastāv pārnacionālas un starpvaldību institūcijas, valstis tikai daļēji nodod savu varu un leģitimitāti šīm institūcijām. Līdz ar to, šī ir viena no konfederācijas pazīmēm, jo ES institūcijām ir tikai tās funkcijas un vara, ko tām nodod valstis. Tāpat Eiropas Savienībai nav vienas kopējas tautas jeb demos, kas to drīzāk tuvinātu federācijai. Nepastāv arī vienota konstitūcija, kas būtu federālisma iezīme. Tiek uzskatīts, ka Francijas un Nīderlandes balsojums pret Eiropas Konstitucionālo līgumu bija skaidrs un nepārprotams Eiropas Savienības kā federācijas veidošanas gals.
Uzskatu, ka vienotu Eiropas tautu diez vai kādreiz varētu izveidot, tieši tā iemesla dēļ, ka Eiropas Savienība ir pārāk dažādas tās kultūrā, identitātē, vērtībās. Manuprāt, šo demos veidošanu ievērojami aizkavētu jaunu dalībvalstu uzņemšana ES. Lai sāktu kaut mazliet veidot kopēju tautu būtu nepieciešams apstādināt ES paplašināšanos, jo vienotas tautas izveidošana nav iespējama, ja tajā iestājās arvien jaunas valstis un tautas ar jauniem uzskatiem un tradīcijām. Tieši šī iemesla dēļ arī uzskatu, ka konfederālisms būtu vispiemērotākais Eiropas Savienībai.
…