Pirmās liecības par hetiem sniedza Bībele, pēc kuras ziņām heti veidoja augsti organizētu sabiedrību ar caru priekšgalā. No citām sabiedrībām tā atšķīrās ar savu kareivīgumu, attīstītu kā iekšējo, tā arī ārējo tirdzniecību un ciešiem kontaktiem ar kaimiņciltīm un tautām. Šīs fragmentārās ziņas par hetiem sāka papildināt ēģiptieši, asīrieši un citas tautas, jo heti ar tām karoja. Savukārt grieķi un romieši viņus nepazina.
Heti ir indoeiropieši, kas ap 2000. gadu p.m.ē. apmetās mūsdienu Anatolijas teritorijā (Turcijā) un nodibināja vairākas pilsētas, kas nepārtraukti karoja savā starpā. Hetus apvienoja valdnieks Tabarna un nodibināja Seno valsti. Sākumā šī valsts nebija liela un spēcīga. Tā robežojās ar trīs jūrām – Melno, Marmora un Vidusjūru. Tur bija daudz kalnu un aizu, kas īstenībā traucēja valsts apvienošanos. Tajā nebija irigācijas sistēmas, nebija daudz upju, nebija labas apstrādājamās zeme, tāpēc audzēja lopus. Toties hetu bagātība bija kalni, no kuriem ieguva rūdu, metālus un akmeņus, ko pārdeva citām tautām. Tiek uzskatīts arī, ka heti bijuši pirmie, kas apguvuši dzelzs tehnoloģiju, līdz ar to aizsākot dzelzs laikmetu. Kā domā vairums vēsturnieku, tieši heti bijuši pirmie, kas sākuši izgatavot dzelzs darbarīkus un ieročus. Tieši lielā mērā pateicoties šai tehnoloģijai, hetiem izdevās veiksmīgi pakļaut sev plašas teritorijas. Taču dzelzs tehnoloģiju no hetiem drīz pārņēma arī Asīrija un tāpat izmantoja to kaimiņu tautu iekarošanai un apspiešanai. Ēģipte dzelzs tehnoloģiju pārņēma ap 1200. g. p.m.ē. un tikai ap 1000. g. p.m.ē. dzelzs laikmets strauji izplatījās visā Egejā.…
