Kopējā ārējā un drošības politika, sadarbība tieslietās un iekšlietās

KĀDP jautājumu izstrādē un formulēšanā, zināma loma ir prezedējošai valstij ( valda ES pusgadu: nostāda dienas kārtību; sasauc dažādas sapulces u.t.t.). Šeit tiek iesaistīts Eiroparlaments, Eiropas Komisija, Komisijas prezidents.
Viens no galvenajiem pavērsiena punktiem kopējas ārējas politikas attīstībā bija Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums), kas stājās spēkā 1993.gadā. Parakstot Māstrihtas līgumu, ES dalībvalstis uzņēmās saistības veidot kopēju ārpolitiku, ieņemot vienotu nostāju attiecībās ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Kopējās ārpolitikas izveidošanas mērķis bija nostiprināt ES identitāti starptautiskajā arēnā, kā arī sekmēt ES kopīgo vērtību izplatīšanos ārpus tās robežām.
Amsterdamas līgums (konstruktīvās atturēšanas pozīcija), kas stājās spēkā 1999.gadā, nostiprināja KĀDP ar lēmumu pieņemšanas procedūrām un instrumentiem. Gadījumos, kad kāda dalībvalsts paziņo par konstruktīvu atturēšanos, lēmumu pieņemšana netiek bloķēta. Dalībvalstis, kas ir atturējušās, var nepildīt lēmumus, taču tās piekrīt, ka tie attiecas uz visu ES kopumā. Tomēr, ja 1/3 valstu ir paziņojušas par konstruktīvu atturēšanos, lēmumi nevar tikt pieņemti.
…