NOBEIGUMS
Racionālās izvēles institucionālisma ietvaros tiek aktualizētas divas izpratnes par institūcijām: pirmkārt, institūcijas kā ārēji ierobežojumi jeb ārēji uzlikti „spēles noteikumi” un, otrkārt, institūcijas kā pašu „spēlētāju” (aktoru) atbalstīto „spēles noteikumu” atspoguļojums. Racionālās izvēles institucionālisma ietvaros ir iespējams aktualizēt četras nozīmīgas iezīmes, kuras veido tā pamatu: pirmkārt, aktoru intereses sastāv no fundamentālajām interesēm un stratēģiskajām interesēm, kuras aktoriem sāk kļūt raksturīgas, mijiedarboties ar citiem aktoriem kāda konkrēta jautājuma ietvaros. Otrkārt, institūcijas dod iespēju pārvarēt pastāvošās kolektīvās sadarbības dilemmas. Treškārt, aktoru stratēģiskajam izvērtējumam ir svarīga loma aktoru savstarpējās mijiedarbības ietvaros. Ceturtkārt, institūcijas izveidojas tādēļ, ka to realizētās funkcijas ir nozīmīgas institūciju sastāvā esošajiem aktoriem. Ņemot vērā racionālās izvēles institucionālisma izpratnes par institūcijām un tā nozīmīgākās pamatnostādnes, NATO dalībvalstu savstarpējā mijiedarbība ir balstīta gan uz viņu fundamentālajām, gan arī stratēģiskajām interesēm, kuru realizēšanos ietekmē NATO funkcionēšanas noteikumi.
Laika posmā no 1949. gada līdz 2009. gadam tika pieņemtas sešas NATO Stratēģiskās koncepcijas, kuras var tikt iedalītas divās nozīmīgās daļās - pirmkārt, Aukstā kara laikā pieņemtās NATO Stratēģiskās koncepcijas un, otrkārt, pēc Aukstā kara beigām izstrādātās un pieņemtās Stratēģiskās koncepcijas -, kuras raksturo gan atšķirīgs izstrādes process, jo Aukstā kara laikā Stratēģiskās koncepcijas izstrādāja militārās amatpersonas, tostarp pēc Aukstā kara beigām – politiskās amatpersonas, militārajām amatpersonām, esot tikai konsultantiem, gan arī saturs, jo, piemēram, Aukstā kara laikā Stratēģiskās koncepcijas raksturoja iebaidīšana un konfrontācija, tostarp pēc Aukstā kara beigām – dialogs un sadarbība. Tādējādi NATO Stratēģiskās koncepcijas ne tikai norāda uz NATO tieši un netieši skārušajām izmaiņām, bet arī uz NATO dalībvalstu spēju vienoties par noteiktu pozīciju attiecībā uz pastāvošo drošības vidi, draudiem, NATO mērķiem, funkcijām.
2010. gadā Lisabonas samita laikā tika pieņemta jaunā NATO Stratēģiskā koncepcija, kuru raksturoja atšķirīga izstrādes gaita, jo NATO Stratēģiskās koncepcijas pilotprojekta izstrāde tika uzticēta NATO Ģenerālsekretāram, nevis NAC. Pirmo reizi Latvija bija tiesīga iesaistīties Stratēģiskās koncepcijas izstrādē. Izvērtējot jauno NATO Stratēģisko koncepciju ir iespējams minēt, ka tā atbilst Latvijas interesēm, jo tajā ir iekļautas vairākas nozīmīgas Latvijas intereses. Pirmkārt, jaunajā NATO Stratēģiskajā koncepcijā ir uzsvērts gan Ziemeļatlantijas līguma 4. panta, gan arī šī līguma 5. panta nozīmīgums. Latvija ir ieinteresēta, ka NATO turpina būt par kolektīvas aizsardzības organizāciju, kurā militārais uzbrukums vienai no tām ir pielīdzināms uzbrukumam visām NATO dalībvalstīm, jo tas nešaubīgi ir ievērojams aizsardzības garants, kas ir būtiski tik mazai valstij kā Latvija. Arī Ziemeļatlantijas līguma 4. panta iekļaušana NATO jaunajā Stratēģiskajā koncepcijā ir Latvijas interesēs, jo tas nodrošina NATO kā pārrunu platformu, kurā NATO dalībvalstis var vērsties, uzskatot, ka tās ir apdraudētas. Latvija ir arī ieinteresēta NATO atvērtajā dalībvalstu uzņemšanas politikā un NATO militāro un nemilitāro spēju pilnveidošanā.
…
