Karadarbības izvēršanās albāņi un maķedonieši vaino viens otru. Albāņi apgalvo, ka valsts segregācijas politika piespieda viņus paņemt rokās ieročus. Maķedonieši apgalvo, ka tas bija iebrukums no Kosovas ANO protektorāta un to pieļāva NATO. Joprojām atbilde uz jautājumu par konflikta cēloņiem nav skaidra, bet dažus faktus nav iespējams atspēkot. Pirmkārt, bijušās KAA kaujinieki izmantoja divus gadus, lai nostiprinātu dienvidu Serbijā un rietumu Maķedonijā savu militāro infrastruktūru. Otrkārt, albāņu kopiena valstī baudīja tādas plašas pilsoniskās un politiskās brīvības, kuras nebija nevienai citai etniskai minoritātei Eiropā – vai karš uzsākās tikai tāpēc, ka parastie albāņi vēlējās nokļūt policijas spēkos? Treškārt, Dienvidslāvijas armijas un KFOR pieaugušā aktivitāte robežā traucēja kriminālajām struktūrām tirgot ar ieročiem un narkotikām, kuru plūsma virzās no Albānijas uz Serbiju un tālāk uz Rietumeiropu.
Brīnumaini, ka Maķedonijas specdienesti galīgi noignorēja kaujinieku koncentrēšanos valsts rietumu daļā un pieļāva tādas spēcīgās kaujas grupas kā NAA organizēšanos, kura izrādījās ļoti mobila un augsti sagatavota, jo valdības armijai neizdevās to sakaut astoņu mēnešu laikā! Uz tā fona šķiet maz ticami NAA līdera A. Ahmeti apgalvojumi, ka NAA tika veidota no Maķedonijas albāņiem, kuri pēkšņi sāka uztraukties par savu tiesību aizsardzību, un albāņu partiju līderu A. Ksaferi un I. Imeri apgalvojumi, ka viņiem nav nekādu saikņu ar „teroristiem”, kas tomēr neliedza viņiem abiem parakstīt ar Ahmeti deklarāciju 22. maijā un izmantot karu savu politisko mērķu sasniegšanai.
Runājot par starptautiskās kopienas ieguldījumu konflikta atrisināšanā, tas ir jāvērtē ļoti piesardzīgi. Autors vēlas iezīmēt dažus negatīvus momentus:
1. Starptautiskajai kopienai neizdevās novērst konfliktu, neskatoties uz ekspertu brīdinājumiem – 1999. gadā ANO izveda savu miera uzturēšanas misiju no valsts, UNMIK un KFOR nebija nekādas darīšanas par to, kas notiek „drošības zonā”, EDSO ar saviem astoņiem novērotājiem bija pārāk vāja, lai kontrolētu robežu ;
2. Līdz maija mēnesim neviena starptautiskā organizācija negribēja uzņemties vadošo lomu konflikta atrisināšanā, atceroties Bosnijas gadījumu. Sākumā ES, NATO un EDSO darbojās diplomātiskajā frontē bez savstarpējās koordinācijas, kas dažreiz noveda pie tādiem apjukumiem kā Frovika iniciatīva.
3. Ohridas vispārējā vienošanas, pēc būtības, ir otrais Deitonas līgums – Rietumu diplomātu un juristu izstrādāts dokuments, kurš iesaka ar konstitūcijas un likumu grozījumiem nostiprināt „minoritāšu tiesības”, kaut gan neko neiesaka, lai paaugstinātu iedzīvotāju labklājību un mazinātu ienākumu nevienlīdzību.
…
