Valodas situācija un politika Lietuvā

Lietuviešu valoda ir Lietuvas oficiālā valoda, kurā runā aptuveni 4 miljoni cilvēku (pamatā lietuvieši). Tā pieder pie baltu valodu grupas un ir radniecīga latviešu valodai. Tiek uzskatīts, ka lietuviešu valoda ir senākā dzīvā indoeiropiešu valoda. [1]
Lietuviešu valoda ir viena no divām (otra ir latviešu valoda) joprojām dzīvajām baltu valodām, kuras veido atsevišķu apakšgrupu indoeiropiešu valodu saimē. Lietuviešu valoda tiek uzskatīta par vienu no mazāk izmainītajām mūsdienās lietotajām indoeiropiešu valodām un tā ir apmēram tikpat veca kā sanskritis. Vistuvākā radniecība tai ir ar slāvu un ģermāņu valodu grupām.[3]
Tās izplatības areāls ietver arī nelielas teritorijas Polijā (Seinu apkārtne), kā arī atsevišķas valodas salas jeb anklāvus Baltkrievijas un Latvijas teritorijās.[2]

Valodu lietošanas juridiskā reglamentācija Lietuvā
1992. gada oktobrī referendumā tika pieņemta jauna Lietuvas Republikas Konstitūcija. Tajā galvenokārt noteikts tikai lietuviešu valodas statuss: „Valsts valodā– lietuviešu valoda” (NO 14). Šo lakonisko lietuviešu valodas priekšnoteikumu papildina 117. pants, kurā teikts: „Tiesas process Lietuvas Republikā notiek valsts valodā. Personām, kuras neprot lietuviešu valodu, tiek garantētas tiesības piedalīties tiesvedībā ar tulka palīdzību.”[4:18]
Tas ir viss, kas pateikts par valodas lietošanu Lietuvas Republikas Konstitūcijā. Protams, ir arī citi juridiski akti, kas reglamentē valodu politiku Lietuvā. Viens no svarīgākajiem – 1989. gada 25. janvārī pieņemtais Lietuvas Republikas Augstākās Padomes Prezidija dekrēts „par valsts valodas lietošanu Lietuvas PSR”. Dekrēts diezgan pilnīgi noteica lietuviešu valsts valodas statusu. Līdzās tam dekrētā skarti arī dažu citu valodu lietošanas aspekti. Piemēram, „Republikas pasākumi notiek lietuviešu valodā. Personām, kas to nepārvalda. Ir tiesības uzstāties citā valodā. Tādos gadījumos tiek nodrošināts tulkojums lietuviešu valodā” (No 4). [4:18].…