IEVADS
XX gadsimta progress nestāvēja uz vietas, tika radīti jaunie un jauni izgudrojumi pateicoties kuru tajā pielietoto ieroču spēkam, tas spēja dramatiski ietekmēt ne tikai atsevišķas tautas un valstis, bet visas cilvēces turpmāko eksistenci. Izgudrotie kodolieroči, kā arī lidaparāt un raķetes, kas ļāva nogādāt „kodolkravu” lielā attālumā kardināli mainīja ģeopolitisko situāciju – neviena valsts nebija pasargāta pateicoties tikai savas valsts atrāšanas vietai. 06.08.1945. pirmo reizi pret cilvēci tika izmantota atombumba. Sprādziena brīdī bojā gāja aptuveni 70 000 no 350 000 Hirosimas iedzīvotāju, bet līdz 1945. gada decembrim upuru skaits pieauga līdz 140 000, cilvēkiem mirstot no smagajiem apdegumiem un radiācijas apstarojuma. Pēc notikušā Japānā mainījās visa pasaule, bet bija skaidrs, kā kodolieroči ir spēja uzbāzt visiem savus „spēles noteikums”. Lielvalstu militārais potenciāls var pārvērst jebkuru lokālo konfliktu totālā kodolkarā, kas var novest pie civilizācijas bojāejas.1
Progress rāda ne tikai izgudrojumus un iespējas, bet arī atbildību par to iespējamajiem izmantošanu. Kubas krīzes laikā pasaule vistuvāk stāvēja iespējamajam III pasaules karam. Bet tomēr, saprāts bija stiprāks par emocijām, kas neļāva Amerikas Savienotājam Valstu prezidentam (turpmāk tekstā ASV) un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk tekstā PSRS) vadītājam izdarīt pēdējo soli kodolkatastrofai. Abu valstu ierēdņi apzinājās reālos draudus un izejot no „Japānas pieredzes” zināja kas ir kodolkarš, tas un kā arī atbildība un bija par iemeslu meklēt izejas no kodolstrupceļa izmantojot ne vis militāro spēku, bet gan diplomātiskos līdzekļus.
Kubas krīzes laikā pasaule principā bija sadalīta 2 puses, kuras savos arsenālos uzkrāja bruņojumu, kas neskaitāmas reizes pārsniedza civilizācijas iznīcināšanai nepieciešamo ieroču daudzumu. No vienas puses šāda bipolāra sistēma, kuras galvenie oponenti PSRS un ASV savā ambiciozitātē sliecās jebkādiem līdzekļiem dominēt un būt stiprākai viena pār otru, bija ļoti trausla un šķietami nestabila. Taču pateicoties tai divpolārai pasaulei tika radīta unikāla situācija, kas ļāva cilvēcei pārdzīvot iespējams vienu no kritiskākajiem posmiem savā attīstībā. Tikai Kubas krīzes dēļ pasaulei ir piemērs kā jebkurā situācijā sapratām un idejai ir jābūt stiprākam par emocijām un nepatiku.
ASV nevarēja nereaģēt uz Kastro politiku, jo Kubā tika ieguldīti līdzekļi, un tie bija zaudēti nacionalizācijas dēļ, un pat vairāk - ASV varēja zaudēt ietekmi reģionā, un lai vel vairāk nesabojātu „sliktas” attiecības ar PSRS Džons Kenneddijs paziņoja, ka viņš, kā ASV prezidents un valdība izdarīs visu iespējamo, kas ir viņu spēkos lai neviens amerikāņu karavīrs netiktu iesaistīts turpmākajās darbības tādā veida viņš mēģināja nemierināt savu tautu, ka arī PSRS valdību, ka viņš it ka atsakās no pozīcijām Kubā.
…
