Eiropa 19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā

Realpolitik- uz spēka attiecību aprēķiniem un nacionālajām interesēm balstīta ārpolitika- panāca Vācijas apvienošanu.1 Izveidojās situācija, ka Realpolitik pāvērsās pati pret sevi, bet Vācija pēc apvienošanas izveidojās par spēcīgāko valsti kontinentā.2
Vācijas pārsvars un potenciāls auga arvien lielāks, tāpēc kaimiņi baidījās un bija sagaidāma Eiropas koalīciju veidošana. Lai nepaātrinātu koalīciju veidošanos Vācija nedraudēja visiem saviem kaimiņiem nedz austrumos, nedz rietumos, jo šī valsts atradās kontinentu vidū.3
Apvienojot Vāciju radās šķelšanās starp Austroungārijas impēriju un Krieviju. Krievija bija tā, kurai Eiropa varēja teikt paldies par spēku samēra līdzsvara saglabāšanu, jo šī valsts bija gan kā drauds spēku līdzsvaram, gan kā spēku līdzsvara koponents.4
Lielvaras vairs nesaskatīja partnerus kopīgai cīņai, bet taisni otrādi- bīstamus, pat nāvīgus pretiniekus. Vācijas un Francijas konflikts par Elzasu- Lotringu neradīja nekādas ideoloģiskās saites.
Pēc kongresa Berlīnē Krievijas cars nebija īsti apmierināts ar rezultātiem, bet Vācijas nodevība tiks deklamēta turpmākajā desmitgadē ikvienā Krievijas protokolā. Astoņdesmitajos gados situācija bija nonākusi tiktāl, ka Vācija vairs nevarēja stāv’t nomaļus, jo bija pārāk spēcīga, kas atkal izsauktu Eiropas apvienošanos pret Vāciju. …