Likumdevējvaras politika EiropasSavienībā: aktuālās problēmas

5. Līgumu veidošanas principi ES.
Viss, ko Eiropas Savienība dara, notiek pamatojas uz līgumiem, kurus visas dalībvalstis ir brīvprātīgi un demokrātiski apstiprinājušas. Agrāk parakstītie līgumi ir grozīti un atjaunināti, atsaucoties uz izmaiņām sabiedrībā. Ar pēdējo līgumu, proti, ar Līguma par Konstitūciju Eiropai projektu, ir plānots visus pašreizējos līgumus aizstāt ar vienu tekstu, kurš izstrādāts, pateicoties Konventa par Eiropas nākotni un Starpvaldību konferences paveiktajam darbam. Konstitūciju pieņēma valstu un valdību vadītāji Briseles Eiropadomē 2004. gada 17. un 18. jūnijā un tā tika parakstīta Romā 2004. gada 29. oktobrī. Katrai dalībvalstij tā ir jāratificē atbilstoši savas valsts konstitucionālajiem noteikumiem (t.i., ar parlamenta procedūru un/vai referendumu). Konstitūcija stāsies spēkā tikai tad, kad to būs ratificējušas visas divdesmit piecas dalībvalstis.
Līdzšinējie līgumi ir šādi:
Nicas Līgums, kas spēkā 2003. gada 1. februārī. Tā galvenais mērķis bija reformēt iestādes tā, lai Eiropas Savienība varētu efektīvi funkcionēt pēc paplašināšanās līdz 25 dalībvalstīm. Nicas Līgums, kādreizējais Līgums par Eiropas Savienību un EK Līgums ir apvienoti vienā konsolidētajā versijā.
Amsterdamas Līgums, kas stājies spēkā 1999. gada 1. maijā. Ar to grozīja un pārnumurēja ES Līgumu un EK Līgumu. Tam ir pievienotas ES Līguma un EK Līguma konsolidētās versijas. Pantiem, kas Līgumā par Eiropas Savienību bija apzīmēti ar burtiem no A līdz S, ar Amsterdamas Līgumu piešķīra tradicionālo numerāciju.
…