Klasiskās starptautisko attiecību teorijas aplūko pārnacionālo institūciju svarīgumu diezgan atšķirīgi. Reālistiskais skatījums uz sistēmu kā uz statisku valstu kopumu, kuras tikai un vienīgi tiecas uzturēt spēku līdzsvaru, šobrīd šķiet naivs, jo SO kaut kādā mērā ietekmē sistēmas attīstību. Neomarksistu apgalvojums, ka sistēmai piemīt negatīva dinamika, t.i. vienas valstis attīstās uz citu rēķina, izmantojot kā instrumentu MNK un citas SO, ir pārāk dogmatiska (un ož pēc „sazvērestības teorijas”). Konstruktīvisma skatījums uz SO kā valstu socializācijas aģentiem un normu izplatītājām arī ir aprobežots un empīriski vāji pamatots, tāpēc ka ir grūti pierādīt konkrēto normu izplatīšanās procedūru un SO dalības pakāpi tajā. Neoliberāļi un Angļu skola, pēc autora domām, piedāvā optimālāko skatījumu – „visi aktieri sistēmā ir līdzvērtīgi, bet valstis ir līdzvērtīgākās”. Tādēļ var absolūti piekrist apgalvojumam, ka „ ...starptautiskā organizācija spēj darboties veiksmīgi tikai tādos apstākļos, ja katra to veidojošā valsts šajā darbā var risināt ne tikai kopējās, bet arī sev pašai aktuālās problēmas un jautājumus”.34 Bet tad kā var izskaidrot MNK ietekmi un viņu soft power?
SO darbības robežas var pētīt izmantojot ANO piemēru. No vienas puses, ANO risina globālās sociālās, ekonomiskās un ekoloģiskās problēmas, būdama par normatīvo un operacionālo organizāciju. No citas puses, ANO kolektīvās drošības ideja neizrādījās dzīvotspējīga: pēc aukstā kara konfliktu skaits strauji palielinājās; vēl jo grūtāk sasniegt konsensusu Drošības padomē par šo konfliktu risināšanas procedūru. Kā no šīs pozīcijas ir jāvērtē F. Fukujamas piedāvājums izformēt ANO, aizstājot to ar alianšu sistēmu? Var izvirzīt vairākus argumentus pret šādu rīcību: pirmkārt, organizāciju teorija var teikt, ka izmaksas vienas institūcijas veidošanai ir mazākās, nekā izmaksas šīs institūcijas likvidēšanai; ANO likvidēšana ir laikietilpīgs un finansiāli dārgs eksperiments. Otrkārt, ANO un tās galvenajām amatpersonām ir starptautisks prestižs un ilga pieredze, piemēram, ANO ir spējīga plašāk veikt sociālās rekonstrukcijas funkcijas, nekā NATO, ES un EDSO.
Treškārt, neoliberālais pētnieks Dž. Najs pamatoti apgalvo, ka ASV var ietekmēt starptautisko viedokli uz ANO leģitimitāti, bet ne veidot to – citām lielvalstīm var būt pozitīvs skatījums uz ANO leģitimitāti un darbību. Un runājot par ANO efektivitāti konfliktu risināšanā, pretrunas pastāv nevis starp demokrātijām un nedemokrātijām, bet demokrātisko valstu starpā, kuras nespēj sasniegt konsensusu.35 Autors vēlas nobeigt ar to, ka mūsdienu globalizētajā pasaulē viena elementa izslēgšana no sistēmas var iedragāt šīs sistēmas relatīvo stabilitāti un palielināt draudu un risku skaitu, kuru novēršanai tik un tā nāksies veidot pārnacionālās institūcijas.
…
