Nācijvalstis un jaunās politiskās sistēmas

Acīmredzamākais, ko dalībvalstis zaudē, iestājoties Eiropas Savienībā, ir tās nacionālā lēmumu pieņemšanas vara. Atsevišķās politikas sfērā, kā lauksaimniecība un ārējā tirdzniecība, lēmumi tiek pieņemti ES līmenī, bet pārējās jomās, kā vides un konkurences politikā, lēmumu pieņemšanas atbildība tiek sadalīta starp ES un dalībvalstu institūcijām. Iemesls, kādēļ ES dalībvalstis ir veicinājušas savas suverenitātes zaudējumu un ir vēlējušās līdzdarboties kolektīvā lēmumu pieņemšanā, ir nācijvalstu lēmumu pieņemšanas institūciju uzskats un lielākās sabiedrības daļas atbalsts, ka šāda veida rīcība ir valsts nacionālajās interesēs. Sekas šādai nācijvalstu rīcībai ir šo valstu eiropeizācija, kas nozīmē, ka nacionālās politiskās struktūras, politiskie aktori, politiskie procesi un politikas ir pieaugoši orientētas Eiropas virzienā. Valstu valdības ir tās institūcijas, kas visvairāk spēj ietekmēt vai kontrolēt ES procesus. Visredzamāk šāda veida ietekme ir manāma attiecībās ar Eiropas Komisiju (EK) un Ministru Padomi (MP). Tiek nodrošināts, ka visas ES dalībvalstis ir pārstāvētas EK, bet tas nenozīmē, ka komisāru vai Komisijas amatpersonu darbība ir darbība savas nācijvalsts interesēs vai tie darbojas kā valdības pārstāvji. Nācijvalsts valdībai meklējot atbalstītājus EK, ir iespējams ietekmēt šo amatpersonu lēmumus sev par labu. Tomēr pastāv arī citi veidi, kā valsts valdība var ietekmēt Komisijas lēmumus. Tā kā EK ir veidota no formāliem kanāliem, kā ekspertu grupām, kas dod padomus Komisijas locekļiem jebkuros jautājumos, neskaitāmām lēmumu pieņemšanas sapulcēm darba grupās. Valdības spēj ar neformālu satikšanos un apspriežu palīdzību darbojošos personu viedokļus ietekmēt, lai panāktu lēmumu, kas ir pozitīvs attiecīgās valsts interesēm.