Valsts un pilsoņi: franču politiskā filosofija 18.gadsimtā

Ruso darbā autors argumentē to, ka 1789.gada revolucionāri ir nepareizu priekšstatu ietekmē. Tā ir cilvēciskās kartības vai pilsoņu sabiedrības dabas izpratnes kļūda. Revolūcija ir nepareizi iztulkota cilvēku rīcība, kuras dēļ cilvēks pieprasa mieru. Kļūda ir cilvēciskajā kārtībā, kas tikusi ierobežota, pārciesta, pārveidota un pielāgota jaunām pārmaiņām, līdz ar to šāda rīcība ir ietekmējusi iespēju dzīvot kopā labi. Burkē labprāt apstiprina cilvēku piemērotību dzīvot dzīvi kopienā ar citiem. Viņaprāt, sabiedrība ir mazāk ‘iesakņojusies’ sajūtās vai saprātā, nekā iztēlē un fantāzijās. Pilsoniskā sabiedrība ir mākslas darbs un veiksmīgā kārtā māksla ir, vai ar laiku kļūst, sabiedrības ‘otrā daba’. Būtiskas saistības, kas mūs ‘sasien kopā’ sabiedriskā dzīvē, pēc Burkē domām, ir emocionālā pieķeršanās, ticība, iedzimtas jūtas, viedokļi un uzskati daudz vairāk, nekā kontaktu un darījumu intereses un atklāti instinkti.6 Ieradumi, parasta ticība, iedzimti aizspriedumi ir tas, kas saista viens otra uzmanību un veido tādu kā ģimenes kārtību sabiedrībā. Lai veicinātu cilvēku mīlēt savu valsti, viņam ir jāpieņem tās likumi un paražas kā savējās ar vislielāko pārliecību, jo tā ir atslēga uz kārtību.

…