Nobeigums
Apskatot mūsdienu starptautiska konflikta saturu un izpausmes, raksta autors secināja, ka konflikta cēloņu izzināšanai ir vajadzīgs teorētisks ietvars, kas būtu empīriski drošs, jo 21.gadsimta konflikts būtiski atšķiras no konflikta aukstā kara laikā. Tāpēc konfliktu aplūkojumam tika piedāvāta „valsts spēcīguma dilemmas” teorija, kas norāda uz to, ka starptautiska konflikta avots ir valsts nespēja atrisināt problēmas ar iekšējās leģitimitātes stiprināšanu. Konflikta cēloņi ir vēsturiski determinēti, bet uz tiem var iedarboties ar miera noregulēšanas metodēm, lai izbeigtu vardarbības fāzi un sāktu valsts sociāli ekonomisko rekonstrukciju.
Pieņēmuma pārbaudei, ka konflikta struktūra nosaka starptautiskās organizācijas iejaukšanās robežas, tika izvēlēti trīs miera uzturēšanas efektivitātes kritēriji: konfliktā iesaistīto pušu piekrišana operācijai, vardarbības neesamība un pušu savstarpējā sadarbība. Šie trīs kritēriji atspoguļo valsts leģitimitātes pakāpi, politiskās centralizācijas līmeni un sociālā konsensa pastāvēšanu, kas pozitīvi vai negatīvi ietekmē konflikta noregulēšanas procesu atkarībā no analizētas konflikta situācijas.
Teorētiskās izpētes gaitā tika konstatēts, ka ANO miera uzturēšanas operāciju problemātika ir saistīta ar šādiem priekšnoteikumiem:
Ja visi konfliktā iesaistītie aktori piekrīt miera uzturēšanas misijas izvietošanai valstī un aktīvi palīdz ANO darbiniekiem viņu uzdevumu pildīšanā, tad misijas darbība būs efektīva.
Ja vardarbība tiek pārtraukta visā konflikta zonā un puses konsekventi ievēro pamiera stāvokli, tad misijas darbība būs efektīva.
Ja visas konfliktā iesaistītas puses piekrīt sadarboties savā starpā un panāk politisko kompromisu par valsts attīstību ilgtermiņa periodā, tad misijas darbība būs efektīva.
No šiem secinājumiem izriet, ka konfliktējošo pušu uzvedība determinēs miera uzturēšanas misijas darbību un ilgtspējīga miera veidošanu. Ja šī uzvedība, kuras pamatā ir priekšstats par valstiskumu un tālāku valsts attīstību, ir dezorganizēta un agresīva, tad misijas efektivitātes pakāpe var krasi pazemināties. Empīriski tas tika pārbaudīts, salīdzinot savā starpā bruņotos konfliktus un ANO darbību Ruandā, Somālijā, Kambodžā un Mozambikā.
Līdz ar to autors pierādīja valsts leģitimitātes attīstības līmeņa korelāciju ar miera uzturēšanas operācijas darbību. Jo augstākā ir horizontālās un vertikālās leģitimitātes pakāpe valstī, jo lielākās ir ANO miera uzturēšanas misiju iespējas noregulēt konfliktu, kas izpaužas karadarbības pārtraukšanā un ilgtspējīga miera veidošanā. Šajā sakarā ANO ir jāpievērš visaptverošā uzmanība konflikta avotam un struktūrai, uz kuru tā vēlas sūtīt savu miera misiju, un atbilstoši konflikta iekšējo cēloņu analīzei jāizstrādā attiecīgas rīcības stratēģijas, kas var realizēties ilgtermiņa periodā.…
