Kā "Padomju stāstā" parādītas represijas pret padomju okupētajām tautām pēc padomju varas nodibināšanas?

Zvērības, ko darīja padomju vara, nekad nevarēs izdzēst no pagātnes, no vēstures. Tās tur paliek iegravētas uz visiem laikiem. Taču līdz pat šim laikam netiek atzīts, ka padomju režīms bija līdzvērtīgs nacistu režīmam nežēlības, represiju ziņā. Tomēr šodien nosodīti lielākoties tiek tikai nacistu noziegumi. Nacistiskie simboli ir aizliegti; pasaule svin nacisma sagrāves dienu astotajā maijā. Taču padomju simbolika ir atļauta; tā tiek brīvi lietota uz krekliņiem, cepurēm un citur. Ar to vien nepietiek, joprojām tiek svinēts devītais maijs kā Padomju armijas uzvaras diena pār vācu nacistisko režīmu, lai gan padomju režīms ne tikai ne ar ko nebija labāks par Hitlera Vāciju, tas arī tika sadarbojies ar to. Tas viss netiek atzīts; padomju karavīri un varasvīri, kas kara laikā un pēc tam nodarbojās ar zvērībām, ir saņēmuši godalgas un ordeņus; viņi tiek godāti kā kara veterāni. Piemēram, Jānis Dzintars, viens no latviešu KGB virsniekiem, arī tiek godāts, arī ir ticis apbalvots. Taču filmā tika stāstīts, ka viņš bijis viens no tiem, kas nežēlīgi mocījuši sievietes, līdz vairākas no tām izdarījušas pašnāvību. Jautājums ir šāds: kā var apbalvot ar goda ordeņiem kādu, kas darījis šādas un vēl drausmīgākas lietas? Protams, ka tas ir nepieņemami.

Uzskatu, ka Krievijas amatpersonām vajadzētu pieņemt un atzīt visus padomju režīma noziegumus, nevis spītīgi turēties pie sava. Taču ir skaidrs, ka tas nenotiks. Vismaz ne tuvākajā nākotnē. Bet cilvēki, kurus tas skāra vistiešākajā veidā – viņus, vai viņu vecākus, vecvecākus – tie atcerēsies to uz visiem laikiem. Pašlaik visu valstu līderiem ir jācenšas nepieļaut, lai kaut kas tāds kādreiz vēl atkārtotos.
…