Latvijas pilsoņu attieksme pret Lisabonas līgumu

Straujie integrācijas procesi noteica nepieciešamību pēc izmaiņām Eiropas Savienības institūcijās un lēmumu pieņemšanas procedūrās. Mēģinājums sakārtot šos jautājumus bija Līguma par Konstitūciju Eiropai izstrādāšana divu gadu garumā un tā parakstīšana ES valstu un valdību vadītāju sanāksmē Romā 2004. gada 29. oktobrī. Lai arī līgumu ratificēja 18 no 27 dalībvalstīm, daļai sabiedrības tas radīja bažas par valstu suverenitātes mazināšanu, citiem tas vienkārši bija pārmērīgi sarežģīts un grūti saprotams. Vēl citi bija pret šo līgumu, paužot protestu un neapmierinātību pret savu valstu valdību sociālo politiku. Kad 2005. gada 29. maijā un 1. jūnijā līgumu noraidīja Francijas un Nīderlandes tautas nobalsošanā, kļuva acīmredzams, ka jāmeklē citi pārliecinošāki risinājumi ES tiesisko pamatu sakārtošanai. Pēc vairāku gadu pārrunām ES dalībvalstis 2007. gada 22. jūnijā pieņēma lēmumu atteikties no Līguma par Konstitūciju Eiropai un tā vietā izstrādāt Reformu līgumu. Dažu mēnešu laikā - 2007. gada vasarā un rudenī - tapa Reformu līgums, ko ES valstu un valdību vadītāji parakstīja 2007. gada 13. decembrī Lisabonā un nosauca par Lisabonas līgumu. Lisabonas līgums groza Līgumu par Eiropas Savienību (1992. gada Māstrihtas līgumu) un Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu (1957. gada Romas līgumu), to pārdēvējot par Līgumu par Eiropas Savienības darbību.