Nobeigums
Pēc Kārļa Ulmaņa nodibinātā režīma darbības, struktūras un ideoloģijas var secināt, ka režīmam, kas atbilstoši autoritārisma definīcijai ir uzskatāms par autoritāru režīmu, piemīt atsevišķas totalitāram režīmam raksturīgas iezīmes.
Latvijā pastāvošais no 1932. gada līdz 1940. gada 17. jūnijam ir uzskatāms par autoritāru, jo vara valstī koncentrējās Kārļa Ulmaņa rokās, un tā izveidošanas procesā tika partiju sistēma un politiskā opzīcija. Visas varas instances atradās tiešā valdības pakļautībā, tika ierobežota pilsoniskā brīvība atņemot valsts iedzievotājiem iespēju ņemt dalību valsts pārvaldes procesā.
Kameru veidošanas procesā likvidēto biedrību īpašuma konfiskācija bez atlīdzības un valdības izveidotās Latvijas kredītbankas veiktā maksāt nespējīgo privātā sektora kredītiestāžu īpašumā pārņemšana norāda uz totalitārām tendencēm valsts pārvaldē, jo šādi rīkojoties valsts sāk iejaukties privātā sektora dabībā ejot tālāk par politisko monopolu valstī.
Valstī pastāvēja nacionālismā balstīta varas veidota ideoloģija un vadoņa kults. Valsts iedoloģija tika pausta ar propogandas un kultūras politikas palīdzību. Varas ideoloģija glorificēja Latvijas vēsturi, piekopjot „Zelta laikmeta” principu. Šādas tendences ir atbisltošas totalitārismam.
Režīma ārpolitika bija vērsta uz sabiedroto iegūšanu un uz diplomātisko kontaktu papašināšanu, lai nodrošinātu valsts drošību. Nenotika valsts izolēšanās no ārpasaules, kas būtu raksturīga totalitārisma iezīme.
Režīma pastāvēšana netika īstenota ar masveidīgu represiju palīdzību pret civiliedzīvotājiem, kas tiktu īstenota ar speciālu valsts institūciju palīdzību. Ulmaņa režīnā akcijas tika vērstas tikai pret politiskajiem pretiniekm un apvērsums notika nevardarbīgā ceļā. Režīmam nebija raksturīga valsts militarizācija un ekspansīvisma tendences.
Līdz ar to var teikt, ka darba ievadā izvirzītās hipotēzes patiesīgums ir pierādīts, un Kārļa Ulmaņa Rezīmā ir iespējams saskatīt totalitāra režīma iezīmes.
…
