Madara pati bija kļuvusi sava likteņa paverdzināta: „Lūk, mani pirksti saliekti,/ Lūk, mani mati sirmi./ Bet dvēsele man – pēkšņi/ Tukša, tukša . . .”, sacīja Madara. Viņas liktenis bija arī spējas ietekmēt (izrakstīt) citu likteni, ko viņa nedarīja, vadoties tik vien kā pēc Māras teiktā : „Raksti!”. Madaras šķērslis uz laimi bija, pat varētu teikt, akla vadīšanās pēc Māras vārdiem. Šajos darbus nepārprotami tiek parādīts tas, ka sievietes liktenis ir saistīts ar uzupurēšanos citu labā, nolemtību un tikpat kā nevarēšanu ko mainīt, līdz pat 20. gs. vidum, ko atklāj autoru radītie tēli Madara un Laura. Arī Raudupiete, par spīti savam dumpīgumam un apņēmībai, tiek lasītājam atklāta pavisam mūsdienu sievietei neraksturīgā veidolā – kā cilvēks, kurš klausa pat visneiedomājamākajam. Kā sieviete, kuras liktenis nav pašas rokās, jo uzklausīja Kārli un ticēja, ka dēla nāve būs iespēja izkļūt no ilggadējās cietējas, kopējas lomas.. Savukārt grāmatu „Sieviete dzintarā” un „Romāniņš” varones pierāda gluži pretējo, proti, nepadošanās un pretspars dzīves grūtībām ir solis pretī apmierinātībai pašai ar sevi un apkārt notiekošo. Viņu liktenis, neskatoties uz iepriekš pārdzīvoto, ir nonācis pašu rokās. Sieviete mūsdienu latviešu literatūrā kļūst arvien patstāvīgāka un uzņēmīgāka. To liktenis vairs nav atkarīgs no reliģijas, rases vai tradīcijām un nedz karš, dzīvošana svešumā, nedz arī gadiem ilga sevis miera meklēšana nespēj latviešu autoru darbos sievietei aizšķērsot ceļu tā, lai tā nerastu izeju.
Gadiem ejot, latviešu autori saviem tēliem ir devuši aizvien vairāk iespējas izvēlēties, tapt par to, ko vēlas, un līdz lasītājam pratuši visdažādākajos veidos atnest tās domas un sajūtas, ar kuru palīdzību var atskārst, ka liktenis ir kā mazs plastilīna gabaliņš, ko, baidīdamies veidot, vari nodot cita rīcībā vai arī ļauties mācīšanās procesam un izveidot no tā to, ko vēlies pats.
…
