Rakstības izcelšanās un vēsture

Priekšmetiskā rakstība
Pie šīs rakstības pieskaitāmas dažādas taustāmas zīmes un priekšmeti - rakstība bija sazināšanās līdzeklis, bet valodas elementus tieši neapzīmēja. Piemēram, mezglu rakstu jeb kipu izmantošanas principus paskaidrojusi S. Kļaviņa grāmatā „Valodas daba”. Mezglu rakstu senā pagātnē pielietojuši indiāņi iedzīvotāji, ražas, medījumu un citu materiālo labumu uzskaitei, parādu un nodokļu reģistrēšanai, tirdzniecības darījumu atzīmēšanai, notikumu hronoloģiskam pierakstam, kalendāriem un vēstulēm. Bet peruāņu gani gan pagātnē (inku valstī), gan arī 19. gadsimta vidū auklās sēja mezglus, lai neaizmirstu lopus skaitu: baltās auklas apzīmēja aitas un kazas, bet zaļās – liellopus.
Mezglu rakstus senatnē (dažkārt arī mūsdienās) ir izmantojušas ne tikai Dienvidamerikas tautas, bet arī Ziemeļamerikas indiāņi, ķīnieši, japāņi, palestīnieši un citi (2,65).
Ziemeļamerikā un Dienvidaustrumu Āzijā kā sazināšanās un atcerēšanās līdzeklis, kas glabāja ziņas par notikumiem un nesa vēstis tālumā, kalpoja gliemežvāku virtenes – vampumus. Vampumu rakstos galvenā nozīme bijusi krāsu simbolikai, gliemežvāku lielumam un secībai, kādā tie savērti uz auklas, siksnas vai arī sastiprināti jostā.
Nodevu un parādu atzīmēšanai, mantas uzskaitei daudzās zemēs lietoja ierobotus kociņus – birkas. Latvieši birkas saukuši par burtkokiem (2,65).…