1) No senās filoloģijas līdz 18. gadsimta valodniecībai;
2) Salīdzināmi vēsturiskās valodniecības un valodas filozofijas rašanās (18. gs. beigās – 19. gs sākums);
3) Loģiskā un psiholoģiskā valodniecība ( 19. gs. vidus );
4) Jaungramatisms un valodas socioloģija ( 19. gs. pēdējā trešdaļa – 20. gs. sākums );
5) Mūsdienu valodniecība un strukturālisms ( 20. gs. 30. gadi – mūsdiena).
1. Valodniecības attīstības pirmais posms ( No senās filoloģijas līdz 18. gadsimta valodniecībai) sadalāms trīs periodos :
klasiskās senatnes filoloģija, viduslaiku un renesanses laikmeta valodniecība un 17. gs. – 18. gs. valodniecība.
• Apstrādāto senindiešu valodu – sanskritu kanonizējot, tika izveidota gramatika kā empīriska ( lietišķa ) un aprakstoša zinātne.
• Savas attīstības augstāko pakāpi senindiešu gramatika sasniedza Pānini darbā „ Aštadhjai ” ( „ Gramatikas likumu astoņas daļas ” ). Gramatiku veido 3996 dzejas formā rakstīti likumi, kas izteikti tā, lai tos var viegli iegaumēt.
• Valodniecības jautājumi sengrieķu filozofijā un zinātnē tika risināti divos aspektos – filozofiskā un gramatiskā.
• Valodas problēmas sengrieķu folizofi aplūkoja ciešā sakarā ar mācību par izziņu, ar šās mācības attīstību. Pastāvēja divi atšķirīgi uzskati : a) vārdi apzīmē lietas pēc to dabas, pareizi ( atbalstīja - Heraklīts ) b) vārdi apzīmē lietas pēc paraduma, nepareizi (atbalstīja - Dēmokrīts)
• Sengrieķu filozofs Aristotelis savā darbā „ Poētika” nosauc astoņas „ valodas izklāsta ” daļas : pamatskaņu ( valodas skaņu ), zilbi, saikli, locekli, nomenu, darbības vārdu, locīšanu, teikumu.
• Hellēnisma perioda filologi nodarbojās ar rokrakstu vākšanu un pētīšanu – literāro tekstu kritiku un filoloģisku skaidrošanu.
• Alaksandrijas gramatikas skolas izcilākie pārstāvji – Somotrākes Aristarhs, Dionīsijs Trāķietis, Apollonijs Diskols ( pazīstams ar darbiem sintaksē ).
…
