Par latviešu valodu runājot

Var jau būt, ka mā­co­ties jaun­as va­lo­das mēs pa­lie­li­nām sa­vas in­te­li­ģen­ces lī­me­ni un at­tīs­tām sa­vas zi­nā­ša­nas, bet ta­jā pa­šā lai­kā pa­ma­zām aiz­mir­stam sa­vu dzim­to va­lo­du. Tū­līt kāds kliegs pre­tī, ka tā to­mēr nav un ur­bjo­ties vien pa vie­nu ma­zas nā­ci­jas va­lo­di­ņu, ne­kur tā­lu sa­vā dzī­ve un kar­je­rā ne­tik­sim. Ne­lie­la pa­tie­sī­ba, to­mēr cik tā­lu?
Kāds mans lat­vie­šu iz­cel­smes draugs, kurš Nor­vē­ģi­jā pa­va­dī­jis vien ti­kai trīs­ar­pus ga­du un gra­sās arī tur­pi­nāt ar ma­ni sa­ru­nā­jo­ties lat­vie­šu va­lo­dā ne­spēj sa­stā­dīt tei­ku­mu bez pār­is „ķi­pa”, „kad” „ka” vie­tā, par bar­ba­ris­miem, jē­lī­bām un bru­ta­li­tā­ti ne­maz ne­ru­nā­jot. Vi­ņu ļo­ti sais­tot va­lo­das, bet kas tad šis? Tas, ka spēj te­ko­ši un bez ak­cen­ta ru­nāt četr­ās sveš­va­lo­dās nav to­mēr vie­nī­gais rā­dī­tājs.…