Žurnālistika un personiskās dzīves neaizskaramības problēma

1981. gadā „The New Yorker” žurnāliste Dženeta Malkolma(Jenet Malcolm) aizsāka raksta veidošanu par psihoanalītiķa Džefrija Massona(Jeffrey Masson) atlaišanu no direktora amata Zigmunda Freida(Sigmund Freud) arhīva Londonā.1 Pie raksta „Problēmas arhīvos”(„Trouble in the archieves”) viņa strādāja pusotru gadu, taču tas beidzās ar vairākām tiesas prāvām. Raksts tika veidots no vairākām tiešām un telefoniskā intervijām, kuras pēc tam tika pārveidotas vienā tekstā. Tas savukārt neapmierināja Džefriju Massonu, kurš uzskatīja, ka daudz kas no aprakstītā ir izrauts no konteksta, safabricēts un citāti neatbilstot viņa teiktajam. Tiesas prāvu viņš zaudēja, tomēr žurnālistes darba rakstīšanas jautājumi palika neatrisināti. Pati Dženeta Malkolma savu darba metodi nodēvēja par „saspiešanu”(comperssion)2, kā rezultātā no iegūtajiem interviju materiāliem veidoja vienu stāstu. Diskusijas radīja žurnālistes darba metodes – viņa galvenokārt izmantoja pierakstus, nevis diktofona vai tml. iespējas un tas lika apšaubīt viņas darba precizitāti. Viņa pati sevi uzskatīja par labu žurnālisti un spējīgu atbilstoši atspoguļot avota sniegto informāciju.3 Regulāri interesējās redakcijā un pie citiem žurnālistiem pēc padoma.4 …