Manas personības raksturojums

Atmiņa
No bērnības dziļi atmiņā iesēdies, kā ar māsu un māsīcu spēlēju dažādas atmiņas spēles. Māsīcas mamma ir bērnudārza audzinātāja un šādas spēles bija pieejamas vienmēr. It kā tikai mazas kartiņas ar zīmējumiem, bet jau tad, kad biju pavisam maza sapratu, ka atmiņu trenēt nemaz nav tik viegli. Protams vajadzētu, bet tagad vairs bērnu spēlītes nav prātā un arī par savu atmiņu nesūdzos.
Diezgan fenomenāli, ka manas pirmās atmiņas ir no brīža, kad man bija tikai pusotrs gadiņš. Atceros, kā stāvēju tētim pie rokas pretī dzemdību namam, kur augstu logā redzēju savu mammu ar tikko dzimušo māsiņu rokās. Laikam tas, ka pirmo reizi mamma bija tik tālu prom manī radīja šo atmiņā neizdzēšamo brīdi.
Esmu pat diezgan pārliecināta, ka atmiņa man ir laba. To izspriedu jau pasen, kad iegādājos plānotāju. Arī šobrīd man tāds ir, taču tā vienīgais uzdevums ir kāda brīva lapa, kur pazīmēt garlaicības mokošos brīžos. Visu svarīgo, tikšanās un to laikus, ārsta vizītes un citas darīšanas es lieliski atceros bez visas pierakstīšanas.
Ja domāju par mācībām, tad viennozīmīgi redzes atmiņa ir tā, kas manī dominē. Vienmēr cenšos pirms kontroldarbiem shēmas veidā, vai kādā citā izkārtojumā visu pierakstīt, vēlāk, kad vajadzīgs, acu priekšā stāv manis veidotā atmiņas bilde. Tā palīdz gandrīz vienmēr. Tā pat kā arī daudz labāk atceros cilvēkus stāstīto, nekā grāmatā izlasīto. Kādēļ tā, to gan laikam nemācēšu pateikt.
…