Mīlestības dzimumatšķirības

Pirmais par mīlestību kā par teoriju sāk runāt Erihs Fromms. Viņa uztverē par mīlestību nevar runāt kā par kaut ko pašsaprotamu un kaut ko tādu, kas notiks pats no sevis. Fromms uzskata, ka pie mīlestības ir jāstrādā, tā ir aktīva darbība, nevis pasīva. Fromms savā teorijā apskata gan mīlestības teoriju, gan praksi kā to pilnveidot.
Par mīlestību kā par mākslu viņš saka, ka cilvēki nesaprot, ka mīlestība nenozīmē būt mīlētam, tas tieši nozīmē pretējo – mīlēt otru. Līdz ar to cilvēkiem rodas grūtības ar šo divu jēdzienu saprašanu un pareizu pielietošanu. Vīrieši un sievietes uz šiem abiem mērķiem dodas pa dažādiem ceļiem. Vīrieši parasti iet uz šiem mērķiem pa ceļu, kas liek viņiem būt veiksmīgam, tik bagātam, varenam un ietekmīgam, cik to ļauj cilvēka sociālā robeža. Savukārt, sievietes izmanto ceļu, kas liek būt skaistām, kopjot gan savu apģērbu, gan ķermeni. Vēl abi dzimumi izmanto iespēju kļūt pievilcīgākiem, izkopjot savas manieres, kļūstot par interesantu un zinošu sarunbiedru, nevienu neaizvainojot, esot izpalīdzīgi, utt. Bet kā atzīst pats Fromms ,, Faktiski tas, ko lielākā daļa cilvēku mūsu sabiedrībā saprot ar jēdzienu ‘’būt mīlētam’’, patiesībā ir popularitātes un seksuālās pievilcības sajaukums.’’
Fromms saka, ka jebkurai mīlestības teorijai ir jāsākas ar teoriju par cilvēku, par cilvēka eksistenci. …