Pārklāšanāš gadījumā rastos dažādi pārpratumi, kas varētu novest pie konfrontācijām.
Īpaši ir jāizceļ Japānas kultūra, kas sākotnēji veidojās nošķirti no pārējās pasaules kultūras un tajā ir izveidojusies pilnīgi savādāka zīmju sistēma, it īpaši tas ir pamanāms savstarpējajā komunikācijā. Kurā daudz lielāks uzsvars ir veltīts tieši sveicināšanās veidiem, kas nav rokas spiediens, piemēram, paklanīšanās, apskāviens. Nonākot šādā – citā komunikatīvā sistēmā, cilvēkam ir nepieciešams iepriekš iepazīties ar šīs sistēmas pieņemtajām normām, lai izvairītos no dažāda veida pārpratumiem.
Tiesa ir jāuzsver, ka ir zīmes, kas nemainās atkarībā no komunikatīvās sistēmas, ļoti labs piemērs tam ir zīme – Mākonis ar lietu. Tā ir ikona, kas simbolizē vienu un to pašu visā pasaulē – gaidāms lietus. Tādējādi var secināt, ka ikonas ir vis multikomunikatīvsistemātiskakās.
Secinājumi
Zīmes ir dažādas, ir dažādi veidi kā tas var interpretēt, bet pats svarīgākais ir saprast un atcerēties to, ka zīme ir zīme tikai tad ja ir kāds, kas spēj to interpretēt un piešķirt tai jēgu. Objekts, ko zīme attēlo var būt vienmēr, bet tīri semiotiski zīme rodas tikai tad.
Nobeigumā iederās Umberto Eko citāts: „Semiotika ir saistīta ar visu, kas var tikt uzskatīts par zīmi. Zīme ir viss, kas var tikt uzskatīts par kaut kā aizvietotāju attēlojumā. Tam kaut kam nevajag eksistēt, vai patiešām kaut kur atrastites tajā brīdī, kad zīme attēlo tā eksistenci. Tātad semiotika savā būtībā pēta visu, kas var tikt izmantots, lai melotu. Ja kaut ko nevar izmantot, lai ar tā palīdzību melotu, tad var secināt, ka to nevar izmantot, lai teiktu patiesību arī. Būtībā, to nevar izmantot, lai pateiktu jebko. Es uzskatu, ka "Melu Teorija" būtu labs raksturojums kopējai semiotikai.”
…
