Intuīcija (lat. intuitio – cieši skatīties):
1) notikušā izpratne bez jebkāda loģiska pamatojuma;
2) domāšanas veids, kad daži procesa elementi ir neapzināti, bet ir apzināts domāšanas rezultāts;
3) izjūta, kas atspoguļo nepārtrauktu pieredzes neapzinātu vispārināšanu.
Cilvēkam, pamatojoties uz intuīciju, var būt pārliecinātības izjūta, bet bieži tas ir nepietiekami, lai pārliecinātu vai mācītu citus.
Intuīcija ir tiešs tvērums, kas pavada saprašanu un dod iespēju nepastarpinātā veidā saprast situāciju, jēgu, notikumu virzību. Intuīcija līdzinās iekšējai balsij, kas tver jēgu. Tā balstās uz iepriekšēju pieredzi, situācijas ļoti plašu aptvērumu, kas sasniegts nez loģiskās analīzes palīdzības. Daži filozofi, piemēram, Dekarts, uzsver intuīcijas saistību ar intelektu, izprotot intuīciju kā prāta gaismu, kas dod neapšaubāmas zināšanas. Šādu intuīciju sauc par intelektuālo intuīciju. Intuīciju bieži saista ar mistiskām, noslēpumainām zināšanām, kas atklājas dvēseles saistībā ar Dievu. Mūsdienu filozofijā mistiskās pieredzes formām pievērsusies, piemēram, S.Veila. Dzīves filosofs A.Bergsons intuīciju uzskata par pašas dzīves izpausmes veidu, visadekvātāko tās tveršanas formu. Intuīciju viņš pretstata intelektam, kas nespēj tvert dzīvi tās plūdumā un iekšējā dzīvīgumā. Filosofiju, kas intuīcijai piešķir noteicošo lomu dzīves realizācijā un cilvēka esamībā pasaulē, sauc par intuitīvismu. A.Bergsona intuitīvisma labākais pārzinātājs Latvijā bija Pauls Jurevičs.
