Nobeigums
Šajā studiju darbā es centos pierādīt sekojošas principiālās zinātniskās nostādnes par noziedzīgās personības psiholoģiskajām īpašībām, kuras uzskatāmas par noziedzīgās rīcības cēloni.
Tām ir svarīga nozīme arī noziedzības apkarošanas praksē :
Agrajos cilvēka dzīves posmos vecāku emocionālās novēršanas rezultātā, vecāku gādības trūkuma dēļ bērnam bezapziņas līmenī veidojas satraukums, nemiers, bailes zaudēt savu “es”, savu stāvokli dzīvē. Mazs cilvēciņš jūt, ka pašas viņa tiesības uz eksistenci nav drošas, tāpēc viņš baidās no neesamības un pastāvīgi gaida naidīgu un agresīvu rīcību no apkārtējo puses.
Šīs personiskās iezīmes nostiprinās tālākajā dzīvē : skolā, mācību un darba kolektīvos, daudzos sadzīves konfliktos un grūtās situācijās, kuras personība uztver kā subjektīvas, specifiskas. Lieta nav tajā, ka liktenis dod cilvēkam vairākus pārliecinošus pierādījumus, ka viņš nav nekāds likteņa luteklis. Daudz svarīgāk, ka indivīds visu notiekošo uztver kā tieši draudošu, iznīcinošu, pat ja objektīvi nekādas bīstamības nav.
Minētās īpatnības var nosaukt par “satraukumu”, uzskatot, ka satrauktā personība pilnīgi citādāk uztver pasauli. Ja satraukums sasniedz nāves baiļu līmeni, tad cilvēks sāk aizstāvēt savu bioloģisko statusu, eksistenci – no šejienes vardarbīgo noziegumu izdarīšana kā aizstāvēšanās līdzeklis no pasaules, kura subjektīvi tiek uztverta kā naidīga un bīstama. Ja satraukums saglabājas tikai nedrošības līmenī, tad cilvēks var aizstāvēt savu sociālo statusu, sociālo eksistenci, noteiktību mantkārīgu, mantkārīgi –vardarbīgu noziegumu izdarīšanas ceļā.
Satraukums, neapzināta savas esamības trausluma sajūta, bailes no neesamības kvalitatīvi atšķir noziedznieku no ne noziedznieka, un tas ir noziedzīgās rīcības pamatcēlonis. Citiem vārdiem, cilvēks veic noziegumus, saglabājot savu personisko mītu, savu vietu pasaulē, savu pašvērtību, lai nepazustu viņa subjektīvi pieņemamā bioloģiskā un sociālā esamība.
Satrauktajām personībām draudi bioloģiskai vai sociālai esamībai spēj pārvarēt jebkurus tikumiskus šķēršļus, precīzāk, liek necienīt morāles un tiesību normu prasības, kuras regulē attiecības starp cilvēkiem. Tādā gadījumā morāles un tiesību normas netiek uztvertas. Tomēr principā ir iespējama satrauktā rakstura veidojošos pazīmju korekcija ar lietderīgas, individualizētas ietekmes palīdzību, vienlaicīgi, ja tas ir vajadzīgs, izmainot arī dzīves apstākļus, kas vairākumā gadījumu diemžēl netiek darīts.
…
