1.SASKARSME. SASKARSMES STRUKTŪRA, SASKARSMES TIPI, DZIĻUMA LĪMEŅI.
Saskarsme(def.) – galvenā cilvēka esamības forma; neatņemams cilvēka raksturojums. Runā par to kā mēs uztveram viens otru, kā komunicējam, kā citi uztver mūs, verbālā/neverbālā komunikācija, par to kas traucē efektīvai komunikācijai, konflikti utt. Komunikācija kā neizbēgama dzīves sastāvdaļa – no citiem mācāmies, citiem nepievēršam uzmanību-tas atkarīgs no komunikācijas kvalitātes.
Katram cilvēkam ir:
vajadzība pēc cilvēciskiem sakariem;
pieķeršanās, simpātijām;
pašapziņas;
pašapliecināšanās;
informācijas un vērtību orientāciju sistēmas.
Ir 2 pieejas saskarsmes interpretācijā:
1.socioloģiskā - plašākā, traktē saskarsmi kā vienu no cilvēka pastāvīgām darbības formām ar specifiskiem mērķiem un uzdevumiem līdztekus darbam, izziņai un vērtēšanai kā to obligāto komponentu. Sask. process ir reālais, aktuālais konteksts, kurā notiek cilvēku mijiedarbība un nodibinās cilvēciskie sakari.
2.sociālpsiholoģiskā – definē šaurāk. Sask. ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera(-u) uzvedību, emocijas, dispozīcijas(nostādnes un attieksmes), aktivitātes pakāpi un darbību.
Sask. ir 2 izpausmes:
1)ārējā – partneru reālā komunikatīvā uzvedība, kuru var redzēt un dzirdēt un kura izpaužas kā vārdiska vai nevārdiska vēršanās pie partnera.
2)iekšējā – šo izpausmi mēs neredzam, bet varam spriest par to, balstoties uz novērojumiem. Tā ietver:
a.partneru sask. situācijas subjektīvās uztveres īpatnības. Piem. vienu un to pašu situāc. dažs uztvers kā neitrālu, cits kā apdraudošu(satikš. uz ielas naktī);
b.emocionālos pārdzīvojumus, kas ir saistīti ar reālajiem vai gaidāmajiem kontaktiem;
c.kontaktu motīvus un mērķus;
d.sask. psiholoģisko efektu jeb rezultātu – partn. motīvu, nostādņu, attiecību, emocionālo stāvokļu, uzvedības izmaiņas vai saglabāšanu esošajā līmenī.…
