Prieka putns ir bikls radījums, ne jau katrā tas vij savu ligzdu. Prieka puķe ir trausls stāds, ne jau katrā dvēseles zemē tā dīgst un zeļ.
Kādai jābūt cilvēka dvēselei, lai tā spētu sevī uzņemt prieku? Kādi ir prieka bagātas dzīves priekšnoteikumi, dzīves , par kuru mēs pēdējā mirklī neteiktu: velti, viss bijis velti!
Esmu atradusi piecus prieka priekšnoteikumus, lai arī cik grūti ir šajā pasaulē dzīvot.
Pirmkārt, dvēselei jābūt modrai. Reiz pie katra loga peklauvē laime, bet, kas kluso klauvējumu nesadzird, palaidīs garām savas dzīves lielāko stundu. Dažs labs guļ līdz pusdienai un vakarā žēlojas, ka nav redzējis saullēkta un rīta rases.
Otkārt, dvēselei jābūt drosmīgai. Ir grūtāk saķert prieka putnu, nekā ļauties sāpju plūsmai. Sāpes – tās ir mūsu dzīves visreālākā sastāvdaļa, tās mūs pavada arī pret mūsu gribu, bet prieks mums pašiem jādara. Prieka puķe jādēstī mūsu dārzā vai arī jāstaiga tāli ceļi, lai to uzmeklētu. Parasti tā zied stāvā nogāzē, un tikai bezbailīga roka to noplūks.
Treškārt, tikai pacietīgajam atveras prieka puķe. Kas viņas pumpuru noplēsis priekšlaicīgi, nekad nepieredzēs tās uzplaukumu.
Ceturkārt, jābūt labvēlīgiem pret cilvēkiem, dzīvniekiem, lietām. Labvēlību izstaro tie, kuros mīt visaugstākais tikums. Tikai kultūras cilvēks smaida, un viņa smaidā ir kosmisks spēks. Smaids ceļ tiltus no cilvēka uz cilvēku, paceļ pāri šaurajām tautu un valodu robežām, smaids ir viscilvēcības zīme.
Kā dvēsele ir modra, drosmīga, pacietīga, labvēlīga, tā parasti ir arī neievainojama. Esi savā dvēselē neievainojams! – tā skan piektais priekšnosacījums. Kam piemīt dvēseles neaizskaramība, tas dus sevī, svētumā, tas zina, ka mums tik daudz pieder, cik mēs paši ar savām rokām varam nopelnīt, ra savu garu uzcelt, ar savu prātu izgudrot un savā sirdī izturēt.
