Pašapziņa- pašapzināšanās struktūra, ieskaitot ES tēlu vai ES koncepciju. Pašapziņa veido apziņas kodolu un veidojas no agras bērnības caur pakāpeniski sarežģītākām diferenciācijām „ ES – ne- ES”, „ES- citi”, „savējie- svešie”. [3; 100]
Mēs visi piedzimstam ar spēcīgu pašapziņu. Tā ir cilvēka rakstura iedzimta īpašība. Tomēr lielākā daļa no mums, ieejot pieauguša cilvēka kārtā, to jau ir gandrīz zaudējusi. Un, tā kā mums ir nepieciešamība justies apmierinātiem ar sevi un citu cilvēku novērtētiem un vērtīgiem, mēs sākam pašapziņu meklēt ārpus sevis un gaidām, lai mums to sniegtu citi.
Un tieši tur mēs pieļaujam kļūdu, jo sevi patiesi novērtēt var tikai cilvēks pats. Pašapziņu nevar piešķirt kāds cits vai kaut kas cits. Tā nav atkarīga no apkārtējo atzinības, materiālās labklājības vai panākumiem sabiedrībā. Patiesa pašapziņa ir iekšēja nosvērtība, kas sniedz pilnīgu brīvību. Kad būsiet to ieguvis, tad izvēlēsieties veidot dzīvi, vadoties no savām patiesajām vēlmēm un dotībām, nevis vajadzības kaut ko sasniegt vai atstāt iespaidu. [1; 41-42]
Pašapziņa nav atsevišķu raksturojumu summa, bet viengabalains tēls, vienota – kaut arī ne bez iekšējām pretrunām – nostādne attiecībā uz sevi pašu. Tā ietver sevī izziņas elementu, jēdzienisko elementu (priekšstatu par savām īpašībām un būtību), emocionāli afektīvo elementu (patmīlību un tamlīdzīgas jūtas) un vērtējošo, un gribas elementu (noteikts pašvērtējums un attiecīga nostāja pret savu paša personību).
Pašapziņas procesa veidošanās un attīstības vērtēšanai psiholoģijā izdala vairākus raksturlielumus: saturs, skaidrība, noturīgums un Es-tēla (pašapziņas) secīgums. Pašapziņas saturu nosaka atsevišķu pašapziņas komponentu subjektīvā nozīmība. …
