Krāpšanas kvalifikācijas problemātika

NOBEIGUMS
Pēc izdarīšanas veida likumdevējs nodala krāpšanu ar viltu un krāpšanu, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos.
Darbības, kas no krimināltiesiska viedokļa ir atzīstamas par krāpnieciskām, no civiltiesiskā vai komerctiesību pozīcijas var tikt vērtētas kā līgumsaistību nepienācīga izpilde, izvairīšanās no saistību izpildes.
Mantas iegūšana krāpšanas ceļā izpaužas tādējādi, ka vainīgais apmāna cietušo, kura īpašumā vai valdījumā atrodas manta, un apmānītais, būdams maldināts, mantu vai arī tiesības uz mantu šai personai atdod labprātīgi, uzskatot, ka tā viņam pienākas.
Ļaunprātīga uzticības izmantošana izpaužas tādējādi, ka persona nolūkā iegūt svešu mantu izmanto līgumiskas vai citādas tiesiskas attiecības, kas pamatotas uz savstarpēju uzticēšanos, un tā rezultātā vainīgais cietušā uzticību izmanto pretēji viņa interesēm.
Mantas vai tiesības uz mantu nodošana krāpniekam labprātīgi viltus vai uzticības ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā ir galvenā atšķirība, kas ļauj krāpšanu norobežot no zādzības, kad šādas apzinātas labprātīgas mantas atdošanas nav.
Uzticēšanās, kas ir viena no krāpšanas veida pamatpazīmēm, saskatāma civiltiesiskos darījumos, kas balstās uz savstarpēju darījuma dalībnieku uzticību, kad viena puse, rīkojoties godprātīgi, sagaida adekvātas darbības no otra darījuma dalībnieka.
Krāpšana kā patstāvīgs noziedzīgs nodarījums jāatšķir no gadījumiem, kad viltus vai uzticēšanās tiek izmantoti kā līdzeklis, lai piekļūtu svešai mantai un to varētu nolaupīt, kas jākvalificē kā zādzība vai laupīšana.
Krapšanu var formulēt kā aiz mantkārības izdarītu prettiesisku bezatlīdzības svesas mantas izņemsanu no cietusā īpasuma nolūkā to izmantot pēc saviem uzskatiem, ja tas izdarīts, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu.
…