Psihiatrijas klīniskais (fenomenoloģiskais, deskriptīvais) virziens ir iesakņojies dziļā senatnē. Piemēram, ārprātības aprakstus var sastapt Homēra „Iliādā” un „Odisejā”, eposos „Mahabharata”, „Jaunākā Edda” un „Kalevala”. Tos var atrast arī Bībeles, Korāna un Talmuda svētajos rakstos. Cilvēka metafiziskā pieredze ir saistīta ar reliģiskām praksēm, ar nejaušu vai speciālu psihiski aktīvo vielu izmantošanu, ka arī ar zaudējuma, grēka, sāpju, miršanas pieredzi.
Psihisko traucējumu, it īpaši epilepsijas un histērijas, detalizēts apraksts pieder Hipokrātam (460. – 370. g.g. p.m.ē.), kurš piešķīra vairākiem mitoloģiskiem tēliem īpašības, kas ir raksturīgas psihiskiem traucējumiem, piemērām, viņš ir aprakstījis māniju, melanholiju. Viņš arī izdalīja četrus pamata temperamentus, kas ir saistīti ar pārsvaru vienam no četriem šķidrumiem – asinīm, flegmai, melnai vai dzeltenai žultij. Hipokrāts parādīja psihisko traucējumu atkarību no šo „šķidrumu” attiecības, piemērām, melanholiju viņš saistīja ar melno žulti, ka arī viņš apgalvoja, ka histērija ir saistīta ar dzemdes klejošanu. Šīs uzskats tika saglabāts līdz pat XIX gadsimtam. Viņš aprakstīja epilepsijas tipoloģiju un piedāvāja šīs slimības diētisko ārstēšanu.
Platons (427. -347. g.g. p.m.ē.) izdalīja divus ārprātības tipus: vienu, kas ir saistīta ar dievu iedarbību, un otru, saistītu ar racionālās dvēseles traucējumiem. Platoniskajā un neoplatoniskajā tradīcijās tika ieviesta negatīvo un pozitīvo cilvēcisko dvēseļu klasifikācija.
Aristotelis (384.- 322. g.g. p.m.ē.) aprakstīja pamata emocijas, kurās ietilpst bailes, raizes, un izdalīja superstiprās emocijas jēdzienu – afektu. …
