. Ja esi līderis kas uzņemas atbildību, nākas piedzīvot arī nepatīkamas situācijas. Viens no smagākajiem pienākumiem vienmēr ir darbinieka atlaišana. Vēl nepatīkamāk ja projektam pēkšņi jāpārtrauc darbība un tev ir jāatlaiž visa komanda. Divas reizes ir nācies atlaist visu komandu, kad projekts negaidīti pārtraucis darbību. Tas ir viens, no lielākajiem mīnusiem esot līderim. Uzņemoties atbildību, pienāk reizes, kad jāizpilda smagi uzdevumi, kas seko šai atbildībai. Kā pateikt desmit jauniem cilvēkiem, kurus esi mācījusi, audzinājusi, kuros esi iesējusi ticību saviem spēkiem, mērķtiecību un tiekšanos pēc augstākiem standartiem, kuriem esi likusi noticēt Tev, ka viņu pakalpojumi vairs nebūs nepieciešami, ka vairāk nav darba ko piedāvāt, vairs nav vīzijas, uz kuru kopā tiekties? Tā ir briesmīga sajūta, smags pienākums, stāvēt viņu priekšā un skaidrot kāpēc. Tā vienmēr ir smaga zaudējuma sajūta arī man jo kaut kas ko esmu veidojusi, būvējusi un lolojusi, ir izbeidzies. Jo tieši man, kā līderim, tas vis ir personīgāk, viss sāpīgāk.
Protams, līdera loma dod patīkamas privilēģijas. Tu pieņem lēmumus, viss notiek pēc tava prāta, cilvēki tev seko, dara to ko tu viņiem saki darīt. Tas viss, protams, ir patīkami, šī varas sajūta. Sajūta, ka cilvēki tev tic un apbrīno. Sajūta, ka vari palīdzēt cilvēkiem veidot karjeru un saprast savus mērķus. Bet no otras puses kā līderis tu esi uz frontes līnijas. Ja konkurents vīs pret tevi intrigas, tu būsi tas, kuram melos acīs skatīdamies tieši, tu vissmagāk izjutīsi šādus uzbrukumus. Tieši tev vajadzēs komandai paziņot, ka projekts ir beidzies jo nepamanīji konkurenta rīcību un neparedzēji visas sekas ko šī rīcība radīs. Neskatoties uz to visu, man patīk būt līderim. Esmu radusi skatīties tālāk, meklēt risinājumus un sasniegt mērķus. Un pat tad ja tam līdzi nāk arī negatīva pieredze, tā ir un paliek pieredze, un nākamreiz es būšu labāka līdere.
…
