Cilvēki ar kustību traucējumiem

„Aptauja, kuru veicām invalīdu biedrībā „Aplis”, parāda, ka lielākā daļa cilvēku ar kustību traucējumiem ir psiholoģiski nobrieduši aktīvai rīcībai. Lai gan par būtiskākajiem iemesliem, kas traucē atrasties sabiedrībā, respondenti minēja dažādus fiziskus šķēršļus un materiālās grūtības, sava vieta bija arī vairākiem subjektīvas dabas iemesliem. Tā 20% aptaujāto par būtisku iemeslu min kautrīgumu; 15% izjūt atstumtību, 15% traucē apkārtējo attieksme. Rezultātā šķietamās un esošās pretrunas var novest pie tā, ka personības struktūra pamazām pārkārtojas un cilvēks dara tikai , ko vajag, nevis to, ko vēlas. Tādējādi deformējas viņa aktivitāte, zūd griba, iniciatīva un individualitāte.” [2, 200] Pēc aptaujas var redzēt, ka visas problēmas summējas un cilvēkiem ar kustību traucējumiem rodas arī zema pašapziņa, kas rodas no atstumtības sajūtas, no tā, ka apkārtējie cilvēki nevēlas pieņemt savādākos savā vidū.
Man gribētos ticēt, ka tomēr sabiedrība mainīsies uz labo pusi un cilvēks būs vērtība, vienalga kāds tas arī nebūtu. Cilvēks ir vērtība pats par sevi un to nevar iedalīt kādā kategorijā. Nošķiršana fiziski arī veicina nošķiršanu garīgi un tas ir ļoti bīstami, jo degradē un grauj cilvēku. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz laimīgu dzīvi un es ticu, ka tas ir sasniedzams, tikai ir nepieciešams liels darbs.
…