Trešais nozīmīgākais profesionālās kompetences pamats ir attieksme. Tā savukārt balstās uz sociālā darbinieka individuālajām vērtībām un ētikas normām. Šie attieksmes pamatelementi ir grūti maināmi un pielīdzināmi radikāli atšķirīgu vērtību videi. Piemēram, sociālais darbinieks ar konseravatīvām ētikas normām un vērtībām nebūs pilnībā spējīgs izprast klientu, geju, kurš piedevām nāk no pavisam citas kultūras. Šo kompetences pamatu var nostiprināt un uzlabot ar sociālā darbinieka apgūtu atvērtību pret dažādām, atšķirīgām vērtībām un ētikas normām. Sociālā darba literatūrā kopumā tiek minēts, ka kompetents profesionālis spēs darba laikā norobežoties no savām individuālajām vērtībām un nepieciešamības pakāpē piemēroties klientu pamatvērtībām. Tomēr tas nepadara kompetences līmeni par vieglāk izvērtējamu. Ikviena cilvēka pamatvērtības un pamata ētikās normas vienmēr būs vērtēšanas pamats. Vienmēr cilvēki daudz labāk vērtēs līdzīgi domājošu, ar līdzīgām pamatvērtībām strādājoša sociālo darbinieku. Protams, nav ētiski negatīvi izvērtēt uz citām vērtībām balstītu kompetenci, tomēr šāda atziņa nemainīs cilvēku instinktīvo uzvedību – sev līdzīgā atbalstīšanu. Tādējādi sociālā darba kompetenci ir grūti adekvāti izvērtēt un izveidot skaidrus ikvienai situācijai un gadījumam piemērotas augstas līmeņa kompetences iezīmes.
Apskatot sociālo darbinieku kompetences veidošanās pamatus, var loģiski pamatot nespēju izvērtēt noteikta sociālā darbinieka kompetenci kā vispārīgi augstu vai vispārīgi zemu. Papildus jāmin, ka šāda vispārīga izvērtēšana ir neētiska, jo ikvienas personas kompetences līmenis ir atkarīgs no attiecīgā gadījum un attiecīgās vides. Katrā atšķirīgā situācijā katra profesionāļa zināšanas, prasmes un attieksme dos atšķirīgus rezultātus. Neviens nebūs mūžīgi labs vai mūžīgi slikts. Katra sociālā darbinieka kompetence ir jāizvērtē atsevišķi atkarībā no attiecīgā gadījuma, tā vides un tajā iesaistītajiem cilvēkiem.…
