Esmu atgriezies savā dzimtajā zemē

Savā pirmsākumā ēkām bijuši salmu jumti, istabām šauri logi, zemi griesti ar baļķu sijām, priekšnamā klona grīda. Nekad mūsu mājas nebija redzējušas krāsu.
Tagad daudz kas mainījies. Ēkas gan tās pašas. Pirtiņa, kaut arī pārbūvēta, bet tajā pašā vietā. Šis tas uzcelts no jauna un pārbūvēts. Šo to sagrauzis laika zobs. Toties mājas apkārtne visai mainī-jusies. Nav vairs ābeles sētvidū, kā arī lielās akmeņu kaudzes ar saviem noslēpumiem. Plašais pagalms gan tas pats. Tikai pa to vairs nezib mūsu basās kājas, nepārskrien pastaliņas, nedzird vairs vectēva un mātes soļus. Viņi atdusas tuvējā dzimtas kapsētā. Bija laiks, kad mūsu mājas skaitījās vienas no skaistākajām apkārtnē. Tas ir vectēva nopelns. Savas zināšanas un talantu viņš ielika mājas izdaiļošanā un apkārtnes izveidē, kā arī labklājības celšanā.
Bet laiki pēkšņi mainījās. Sākās kolhozu varenība. Mūsu turību paņēma tūlīt, bet skaistumu sapostīja pamazām. Mūsu aizvesto liellopu vietā atveda kumeļus, kurus tēvam uzticēja kopt. Bet vislielākais „nopelns” bija padomju laika meliorācijai, kas nepazina šķēršļus un, manuprāt, arī morāli. No plašā ābeļdārza radās milzīgas izrakto koku kapsētas. Ābeļu vietā tagad auga kartupe-ļi. …