Manuprāt, piemēru var atrast tepat Latvijas politikā. Pirms Rīgas Domes vēlēšanām partija „Saskaņas centrs” un politiķis Nils Ušakovs solīja palielināt pabalstu vecākiem, kuru bērni nav nodrošināti ar bērnudārziem. Šobrīd, kad Nils Ušakovs ir Rīgas mērs, pabalsti vecākiem ir samazināti uz pusi. Tātad ar negodīgiem līdzekļiem, meliem, nepamatotiem solījumiem, partija ir panākusi vēlamo mērķi un ieguvusi vietas Rīgas domē, bet vai tas attaisno līdzekļus? Skatoties uz šo situāciju no parijas viedokļa viennozīmīgi mērķis ir attaisnojis līdzekļus, jo partija ir ieguvusi varu un partijai neatzīstamu līdzekļu izmantošana nav nodarījusi būtisku zaudējumu.
Manuprāt, nav iespējams izveidot ideālu formulu, kura noteiktu vai mērķis ir attaisnojis līdzekļus. Protams, var salīdzināt ieguvumus un zaudējumus, kā to izvēlējos darīt es, bet tad jādomā cik liels zaudējums ir, piemēram, cilvēka dzīvība. Tā ir nenovērtējama un nav iespējams to ievietot kādā formulā kā noteiktu vērtību. Vienmēr šī mērķu un līdzekļu salīdzināšana būs subjektīva, jo katra situācija ir individuāla. Vienmēr uz apstākļiem var paskatīties no vairākiem skatupunktiem, ka arī jāatzīmē, ka tas, kas vienam ir vēlami un pozitīvi kādam citam var būt nevēlami un negatīvi. Uzskatu, ka ne visi līdzekļi ir attaisnojami mērķa sasniegšanai, jo īpaši, ja mērķis ir gūt varu. Politiķu cenšas iegūt varu dažādu iemeslu vadīti, lai kalpotu sabiedrībai vai tāpēc, lai censtos gūt pašlabumu. Manuprāt, neviens no šiem iemesliem nav pietiekami cēls, lai tas attaisnotu nevēlamu ietekmi uz kādu konkrētu cilvēku vai cilvēku grupu. Secinu, varas paplašināšanai atzīstami tikai tādi līdzekļi, kuri atstāj pozitīvu vai neitrālu ietekmi uz sabiedrību.
…
