Ilonas Leimanes romāns "Vilkaču mantiniece"

Šajā darbā lasītājs var sastapties ar ļoti daudzām un dažādām problēmām, un, manuprāt, šīs pašas problēmas ir sastopamas arī mūsdienās. Mani šis darbs ieinteresēja ne tikai ar virsrakstu, kas vārētu pirmajā brīdī liecināt par fantastikas klātbūtni un seniem ticējumiem par vilkačiem, kuri pilnmēness nakts vidū iziet no mājas ļaunus darbus iecerēdami, bet arī ar savu raito valodu un attēlotajām situācijām. Šajā darbā tika attēlotas daudz mūsdienām raksturīgu situāciju, kā, piemēram, kaimiņu attiecības. To varētu skaidrot ar to, kā ļoti bieži cilvēki ir skaudīgi viens uz otru, ja otram būs kaut kas labāks kā viņam vai arī veiksies labāk.

Darba mērķi:
īsi izprast autores dzīves posmu un tās daiļradi;
iepazīties ar vienu no autores spožākajiem darbiem „Vilkaču Mantiniece”;
veidot darba analīzi.

Romānā attēlotie notikumi risinājās 19. gadsimtā, kāda pagasta nostūrī ezera krastā, līdzās dzīvo divas dzimtas – Dievlodziņi un Vilkači. Ar sensenu naidu savstarpējās attiecībās. Tiesa, naida izpausmes jūtamas tikai  Dievlodziņu mājās. Viņiem aizvien veicas sliktāk, uzkrīt slimības, lopu sērgas, labība nepadodas. Turpretī Vilkačos viss aug griezdamies, un arī slimības aizvien iet ar līkumu. Tas pamudina domāt, ka Vilkaču saime savu labklājību panāk pesteļojot un nodarbojoties ar burvestībām. Ar laiku pret viņiem izdevies noskaņot arī pārējos pagasta cilvēkus. Taču būtība ir pavisam cita. Vilkaču cilvēki, būdami kristīgi, nav aizmirsuši latviešu tautas senās tradīcijas un parašas, kas sakņojas cilvēka dzīvošanā, neatraujot sevi no dabas. Alīne bija mantojusi Vilkaču māju, ar slikto slavu. …