Amanda Aizpuriete ─ kolorīta un savdabīga personība ar savu pasaules skatījumu. Sieviete, kuru kaut vai vienu vienīgu reizi uzlūkojot, atstāj paliekošu, nedzēšamu iespaidu ─ īsta „mežameita”. Kāpēc? Izskaidrošu to ar tēlnieces Vijas Mikānes vārdiem: „iepazīstoties ievēroju vien kuplo, paspūrušo matu ērkuli un īpatnējo gaitu. (..) Radās tēlains priekšstats, ka viņa lielos matus nes uz pleciem kā pati savu privātu mežu, pilnu putnu dziesmām, rītu miglām un dzīvu radību noslēpumaino soļu čaboņas. Tajā mežā viņa, kad vien izdevās, aizklīda no mums prom, paslēpās un dzīvoja ne no kādām dienišķām raizēm neatkarīgu dzīvi” (Mikāne, 62. lpp).
A. Aizpuriete dzimusi 1956. gada 28. martā, Jūrmalā, radiožurnālista un aptiekas pārvaldnieces ģimenē. Pēc Pumpuru vidusskolas beigšanas 1974. gadā, dzejniece mācījusies LVU Filoloģijas, vēlāk Filozofijas fakultātē un studējusi Maskavas Literatūras institūtā atdzejošanas seminārā, bet „tā nu sanācis, ka diplomu par augstāko izglītību man nav...,” sacījusi pati dzejniece (Karogs ─ 64. lpp.). Dzejniece var lepoties arī ar savu visai bagāto darba pieredzi, proti, strādājusi gan par audējas mācekli Liepājas toreizējā galantērijas kombinātā „Lauma” un dzīvojot kopmītnēs atvērusi zīlēšanas salonu, kurā pēc smagās darbadienas nogurušajām sievietēm zīlēja nākotni gan kārtīs, gan rokas līnijās; gan kā „dažādu darbu strādniece” dažādās arheoloģiskajās ekspedīcijās; gan kā ārpusštata korespondente Latvijas Radio; gan kā dzejas konsultante, recenziju un rakstu autore dažādos literatūras izdevumos. …
