Tēvs Luijs Jozefs Berliozs ( 1776-1848)-gudrs vīrs,lēnprātīgs un iecietīgs 18.gs. filozofijas sekretārs.Ievērojams ārsts.
Kad H.Berliozs apmeklēja medicīnas skolu viņš savā mītnē dalījās ar savu brālēnu Alfenu Robertsu.Savas studijas viņš turpināja divus gadus,kad beidzot viņš saņēma bakalauru zinātnes psihaloģijā 1824.gada janvārī.
H.Berlioza tēvs bija pats mieta iemiesojums,toties māte laulībā ienesa šai laulībā pilnīgu kontrastu.Viņa allaž bija niknuma pilna.Neviens un nekad neatrada viņas acīs žēlastību.Viņa nemitīgi visu kritizēja un nopēla,draudēja un lādēja.Viņa tēvs vienmēr piekāpās,viņš labāk izvēlējāsmieru,par kuru bija jāmaksā ar pazemojošu padevību,nekā uzvaras pilnu nemieru.Bet,jautājumā par Hektora karjeru,abu vecāku starpā valdīja pilnīga vienprātība.
Hekrors,kurš jo dienas jo apņēmīgāk bēga no medicīnas,kļuva par patstāvīgu teātra apmeklētāju,kaut gan vecākiem šī viņa neatkarības izpausma palika nezināma.
Kad H.Berliozs vēlējās braukt mācīties Karaliskajā mūzikas skolā,tad māte,kura dēlu vēlējās padarīt par dievbijīgu cilvēku,viņu nolādēja.Berlioza kundzei bija visai stipras relioģiozās jūtas un aktierus,aktrises,mūziķus,dziedoņus,dzejniekus un komponistus viņa uzskatīja par drausmīgiem radījumiem,kas izslēgti no baznīcas un nolemti elles mocībām.
Scēna izvērtās īsti patētiska.Sākumā aizvainotā traģiķe valdījās,svinīgi uzrunādama dēlu uz „jūs”,viņa lūdzās:”Es jūs lūgšus lūdzu,Hektor,atmest savu neprātu.Redziet,es metos jūsu priekšā ceļos,es jūsu māte!”
…
